77. Vīrietis arvien skaidrāk apjauta, ka viņam sagādā prieku šīs sievietes tuvums, jo tas sniedza uzmundrinājumu un sapratni, ko nespēja dot sieva.
77.
Vīrietis arvien skaidrāk apjauta, ka viņam sagādā prieku šīs sievietes tuvums, jo tas sniedza uzmundrinājumu un sapratni, ko nespēja dot sieva. Tomēr Jāzeps bija pārāk godīgs, lai krāptu Loniju un piedevām vēl ar pašas māsu. Turklāt reiz viņš jau bija ļāvies mirkļa vājumam, algā saņemot pašpārmetumus un nicinājumu pašam pret sevi. Vai jaunas attiecības varēja sniegt ko vairāk?
Nācās gan gabaliņu paieties, kamēr atrada noderīgus kārklu krūmus, jo iepretim mājām “Ratenieku” saime bija notīrījusi prāvu krasta posmu. Tomēr Jāzeps nežēlojās.
– Redz, cik smuki te tagad viss. Tā ir labi, tā vajag, – viņš priecājās.
Uzslavas iepriecināta, pasmaidīja arī Dagnija. Patiesi, viņai taču nebija nekādu tiesību dusmoties uz cilvēku, kurš pat nenojauta, ka ir nodarījis sievietei sāpes.
– Vai jūsu pusē bebru vēl nav? – apjautājās Jāzeps, nadzīgi griezdams un kraudams vicas glītā kaudzē.
– Nav gan manīti, – attrauca Dagnija, veidodama kūlīšus un nosiedama tos ar pakulu auklu.
– Grāvī pretim mūsu mājai vareni saimnieko, – pasmējās Jāzeps. – Un kas to būtu domājis, ka ņems un tik raženi savairosies. Atceros, pirms pāris gadiem divdesmit biju Liepājas pusē pie radiem. Toreiz viņi man kā lielu brīnumu rādīja bebru mājiņas vietējā upītē. Mūsu pusē toreiz šis zvērs nedzīvoja. Bet nu ir savaislojušies tā, ka gandrīz vai sāk traucēt, – prātoja Jāzeps.
– Patiesībā gan vajadzētu priecāties. Bebrs jau mīl tīru ūdeni. Ja tas parādījies Gaujā, tad zini, ka upe paliek tīrāka, – iebilda Dagnija.
– Tā jau gan. Tad jau jāpriecājas arī par to, ka mūsu pusē vilki uzradušies un pat lācis manīts. Šie dzīvnieki jau arī no civilizācijas vairās, – pasmējās Jāzeps.
– Protams. Tas nozīmē, ka daba atdzīvojas, – pavīpsnāja Dagnija.
Pēkšņi viņai gribējās iebilst, spuroties pretī šim vienmēr tik rāmajam un viszinīgajam cilvēkam. Viņai taču vajadzēja gūt jel kādu gandarījumu par to, ka kļuvusi smieklīga pati savās un varbūt arī vedeklas acīs.
– Atveseļošanās, protams, ir laba lieta. Vienīgi, ja tā neapdraud manu saimniecību. Šobrīd jau nu vēl nekas, bet pēc gadiem trim vai četriem vilki var kļūt bīstami ne tikai lopiem, bet arī cilvēkiem, – Jāzeps palika pie sava. – Es kaut kur lasīju, ka jaunākajām vilcenēm dzimst pa diviem, bet vecākām – pat pa četriem vilcēniem reizē. Apdomā, ko viņi ēdīs, ja stirnas, aļņus un bukus jau tagad gandrīz vairs nemana? Tos visus mūsu mīļie malu mednieciņi ir izšāvuši.
Dagnija tikai paraustīja plecus. Viņasprāt, nebija nekādas jēgas lauzīt galvu par lietām, kuras mainīt tāpat nebija iespējams. Toties Jāzeps jo vairāk runāja, jo vairāk iekarsa.
– Upēs ar zivīm jau ir tas pats, – viņš teica. – Visas pazīmes liecina, ka ūdens paliek tīrāks, bet zivju nav. Un, kā viņas būs, ja ik pavasari izsit ar elektrību?
– Jā, nāvēšanas tehnika tiešām kļūst ar katru dienu modernāka un jaudīgāka, – negribīgi piekrita Dagnija, upmalas garajā, apiņiem pieaugušajā zālē ceļu taustīdama.
Krasta kraujā atskanēja divi mundri “Labdien!”. Kā no zemes izaugušas, tur stāvēja Alla un Madara.
– Re, cik labi! Mums palīgi uzradušies, – nopriecājās Jāzeps.
Taču Dagnija neticīgā izbrīnā sarauca uzacis.
– Kas tur labs? man šķiet, šīm spindzelēm vēl vajadzētu būt skolā,
– viņa teica, balto galvas lakatiņu kārtodama.
– Nevajadzētu gan, – reizē iesmējās māsīcas. – Mums taču brīvdienas!
– Ā, tad tā jau ir cita runa, – atmaiga Dagnija. – Ķerieties klāt un mēģiniet par abām tos kūlīšus mājās dabūt, – viņa nokomandēja.
Meitenēm tas divreiz nebija jāsaka. Priecīgas kā divi mazi kumeliņi, viņas nospriņģoja lejā no kraujas un pieķērās katra savam saišķim.
– Nav jau nemaz smags, – paziņoja Madara, nesamo abām rokām aptvērusi.
– Mans arī ir nesmags, – piebalsoja Alla. Taču, gabaliņu stiepusi, viņa apstājās un vainīgi pasmaidīja: – Ir gan grūti.
– Uzspēlējiet mašīnas. Lai Madara ņem kūlīti aiz resnā gala un ir motors, bet Alla nes tievāko galu un ir piekabe, – prātīgi pamācīja Jāzeps.
