78. Madara nepatikā saviebās. Viņa taču sevi jau uzskatīja par pārāk lielu cilvēku, lai spēlētu tādas muļķīgas spēles! Toties Alla bija sajūsmā.
78.
Madara nepatikā saviebās. Viņa taču sevi jau uzskatīja par pārāk lielu cilvēku, lai spēlētu tādas muļķīgas spēles! Toties Alla bija sajūsmā.
Es gribu būt piekabe, – viņa iesaucās, saķēra kūlīša tievgali un steidzīgi rāpās kalnā.
Pagaidi taču, – skuķēnu dusmīgi apsauca Madara. Ar acīm redzamu nepatiku, bet mīļā miera labad viņa paņēma kūlīša resno galu un cienīgi, lai uzsvērtu savu nozīmīgumu, pagāja mazajai māsīcai garām. Tad atgriezās un visžēlīgi atļāva: – Iesim nu!
Ir gan tev, Dagnij, laime. Tāda laime, par kuru es varu tikai
sapņot, – nopūtās Jāzeps, meitenēm nopakaļ vērdamies.
Tev laikam ļoti patīk bērni, – piezīmēja Dagnija, enerģiski atsākdama darbu.
Patīk gan, taču neko lielu savu bērnu labā es gan neesmu iespējis, – vaļsirdīgi atzinās Jāzeps.
Neesi nu tik bargs pret sevi, – pasmaidīja Dagnija. – Viss, ko tu savā labā dari, zināmā mērā ir darīts arī bērnu labā. Teiksim, tu esi iekopis skaistu māju. Ne jau kādam citam, taču bērniem jau tā paliks, – viņa rāmi teica, bet Jāzepu tas tikai saērcināja.
Ne jau par māju es tagad runāju. Ir daudz kas svarīgāks, un tās es saviem bērniem neesmu spējis nodrošināt, – viņš norūca.
Nu kas tad? Laba izglītība? Tā taču it kā būtu, – bija neizpratnē Dagnija.
Arī ne tā, – noraidoši papurināja galvu Jāzeps. – Ģimenes siltums, vecāku mīlestība un saskaņa – par šīm vērtībām es tagad domāju, – viņš paskaidroja gandrīz vai dusmīgi.
Ja nu par to tu skumsti, tad pilnīgi velti, – pasmaidīja Dagnija. – Tās ir labi ja vienā ģimenē no simta. Es esmu daudz ko pārdzīvojusi un varu droši teikt, ka jau tas ir daudz, ja varam dāvāt saviem bērniem kaut mazliet sirds siltuma. Viss cits nestāv mūsu varā.
Redz, cik jocīgi iznāk, – aizvainoti izsaucās Jāzeps. – Kad divi cilvēki sapazīstas, viņi ir pilnīgi pārliecināti par savām jūtām un gatavi pārvarēt jebkuras grūtības, lai tikai būtu kopā. Bet cik nevarīgi viņi kļūs, kad attiecības nonāk strupceļā. Kā ar vīģes lapu tad izlīdzas ar saukli “viss cits nestāv mūsu varā”. Es tomēr uzskatu, ka pie visa vainīgs esmu vienīgi pats. Būtu es bijis mazliet iecietīgāks, būtu pārvarējis savu uzpūtību un pratis piedot…
Vai tad tu tagad neesi apmierināts? – patiesā izbrīnā jautāja Dagnija, sasieto kūlīti kaudzē mezdama.
Jāzeps brīdi skumji raudzījās tālumā, tad pasmaidīja:
Es esmu par visu ļoti dārgi samaksājis. Varbūt pat pārāk dārgi. To, ko esmu nodarījis saviem bērniem, es laikam nespēšu sev piedot līdz mūža galam.
Nav taču tik slikti, – iebilda Dagnija. – Katram ir sava dzīve…
Ir vēl sliktāk, nekā tu domā, – Jāzeps strupi pārtrauca sievieti.
Man bija trīs jauki puiši, kas līdz nepazīšanai pārvērtās, kad es atstāju viņu māti. Tā vien likās, ka zēniem vēl šodien šis nodarījums sāp. Sāp tik ļoti, ka viņi vienkārši nav spējīgi risināt paši savas problēmas. Dēlu neizdevušās dzīves vērojot, man vienmēr šķiet, ka pie visa esmu vainīgs vienīgi es.
Liecies mierā, – enerģiski iebilda Dagnija. – Arī maniem bērniem dzīve bieži vien rit kā pa celmiem, bet es gan sevi tajā nevainoju. Jā, man ir bijis daudz kļūdu, taču es tās esmu atzinusi un nožēlojusi. Bet tas, ko viņi dara, jau būdami pieauguši, ir tikai viņu pašu ziņā. Es varu palīdzēt, bet nevaru viņu vietā atbildēt.
