Pēdējos vārdus Dagnija gandrīz vai skaldīt noskaldīja. Uz augšu paslietais zods, mirdzošās acis un pietvīkušie vaigi liecināja, ka tie nav tikai vārdi, bet sievietes pārliecība.
Pēdējos vārdus Dagnija gandrīz vai skaldīt noskaldīja. Uz augšu paslietais zods, mirdzošās acis un pietvīkušie vaigi liecināja, ka tie nav tikai vārdi, bet sievietes pārliecība. Jāzeps atlieca muguru un saausījās. Pacēlis roku virs acīm, viņš ilgi raudzījās bālpelēkajās rudens debesīs, tad mulsi pasmaidīja:
– Paklau, vai tie nav gulbji?
Dagnija gan domāja, ka tik vēlā rudenī visiem gājputniem jau jābūt aizlidojušiem. Atslējusies taisni, viņa brīdi vērās turp, kur norādīja Jāzeps, tad teica:
– Vai nu nebūsim jau gana griezuši? Saule lielā gabalā.
Kamēr Jāzeps vēl stāvēja, savās domās nogrimis, sieviete jau bija paņēmusi padusē vairākus kūlīšus un kāpa kalnā. Nu atģidās arī vīrietis, ķēra prāvu klēpi un sekoja radiniecei. Pēc apmēram piecpadsmit minūšu gājiena abi bija “Ratenieku” pagalmā, nolika savas nastas, atvilka elpu un kopā ar meitenēm devās atpakaļ uz upmalu. Nogurdinošais darbs ilga gandrīz divas stundas. Kad tas beidzot bija galā, tad izrādījās, ka visu savākto bagātību vienā paņēmienā uz “Pabērziem” nogādāt nemaz nav iespējams.
– Laba manta, laba, – priecājās Jāzeps, klūdziņas cilādams. – Nu tik ar steigu jātīra un – pie darba!
– Nekā nebūs! Tagad visi ar steigu pie galda, citādi pankūkas atdzisīs, – smaidot iebilda Lana, kas jau labu brīdi stāvēja nama durvīs un ieinteresēti vēroja pagalmā notiekošo.
Meitenes sajūsmā iespiedzās, bet Dagnija veltīja vedeklai pateicības pilnu skatienu. Bija tik patīkami apzināties, ka līdzās ir cilvēks, uz kuru vari droši paļauties. Sākumā gan Dagnija nebija gribējusi, ka Olafs ieved ģimenē citas tautības meiteni. Pašas rūgtā pieredze liecināja, ka cilvēkiem ar dažādu mentalitāti sadzīvot nav viegli. Tomēr nu viņa dēla izvēli vairs nenožēloja. Kāda nozīme gan bija tādam sīkumam kā tautība, ja vajadzēja pielikt visas pūles, lai ģimenes laivu noturētu virs ūdens?
Kad Lanas sagatavotās pusdienas bija paēstas, pulkstenis rādīja trīs pēcpusdienā. To redzēdams, Jāzeps vairs nebija pierunājams palikt.
– Te jau to klūdziņu ir vai tūkstotis. Apdomā, kas tas vēl par darbu, kamēr tās visas notīrīs. Pat gribēdami, mēs šovakar varam pieveikt labi ja trešo daļu. Es tad labāk braucu mājās un strādāju pamazītēm nekā steidzos pa galvu, pa kalu, – viņš teica.
Gribot negribot Dagnijai bija vīrietim jāpiekrīt. Tomēr viņa vēlējās braukt Jāzepam līdzi un piepalīdzēt darbā. Pie reizes tā būtu arī lieliska iespēja apraudzīt māsu.
