80.To padzirdējušas, mazās pacēlās kā spārnos. – Mēs arī gribam braukt! Mēs taču šodien tik daudz palīdzējām, – viņas spiedza un priecīgi lēkāja.
80.To padzirdējušas, mazās pacēlās kā spārnos.
– Mēs arī gribam braukt! Mēs taču šodien tik daudz palīdzējām, – viņas spiedza un priecīgi lēkāja. Jāzeps un Dagnija saskatījās.
– Lai jau brauc, – vīrietis pasmaidīja. – Man tikko sviesta medus pilnas malas. Būs arī silts piens un baltmaize. Bērni strādāja tiešām čakli, tāpēc ir pacienāšanu nopelnījuši.
Padzirdējuši par medusmaizēm, mazās kļuva pavisam līksmas un nu plosījās tā, ka Dagnijai nācās viņas apsaukt. Pēc īsa brīža jau krietni nolietotais “žigulītis” ar četrām smaidošām sejām logos izripoja no “Ratenieku” pagalma.
To redzot, Lana atviegloti uzelpoja. Pēkšņi viņa jutās tā, it kā milzīga nasta būtu novēlusies no pleciem. Sieviete bija pilnīgi pārliecināta, ka bērni un vīra māte viņai ir paši tuvākie un mīļākie cilvēki. Tomēr pastāvīgā tuvinieku klātbūtne apgrūtināja. Lai kur Lana gāja un ko darīja, viņa nekad nebija pilnīgi viena. Bet tieši vientulība bija nepieciešama, lai sakārtotu daudzās neskaidrās domas, kas pēdējā laikā nomāca arvien vairāk…
Lana apsēdās plītspriekšā un sāka kult sviestu. Nekā cita ko darīt jaunajai sievietei tovakar nebija. Govs jau izslaukta. Piens izkāsts un rūpīgi noglabāts pagraba vēsumā, lai vēlāk varētu nosmelt krējumu. Tik vien tās bēdas, kā ik pa brīdim iemest kādu pagali plītī, uz kuras klusi burbuļoja vakariņām paredzētā biezputra.
Taču nebija Lana vēl kā nākas iestrādājusies, kad pavērtajās durvīs iestājās Ints.
– Tu? Un tik agri, – sieviete iepleta acis izbrīnā.
– Kā tad! Šodien taču piektdiena, – līksmi atsaucās Ints.
– Un kur ir Olafs? – Lana jautāja, pūlēdamās izlikties pilnīgi vienaldzīga.
– Es nezinu, – vīrietis paraustīja plecus. – Viņi ar Kārli kaut kur aizgāja. Gan jau drīz būs mājās.
Brīdi taustījies pa kabatām, viņš izvilka divas cigarešu paciņas un celofānā fasētu “Gotiņu” sauju. Tad, skatu apkārt aplaidis, izbrīnīts izsaucās:
– Kur tad skuķi?
Lana īsos vārdos pastāstīja par Jāzepu ciemošanos un to, ka visa saime nu ir “Pabērzos”.
– Nekas, kad atbrauks, dabūs savu tiesu, – atbrauca Ints un nolika cienastu uz galda. Tad viņš vēlreiz iebāza roku kabatā, izvilka trīs zeltainus bumbierus un, ne vārda neteicis, sniedza tos Lanai. Sieviete pietvīka.
– Nevajadzēja jau nu tā tērēties, – viņa nomurmināja. Tomēr prātā pavīdēja doma: kaut Olafs kādreiz iedomātos tā palutināt sievu!
Virtuvē uz brīdi iestājās neveikls klusums. Tad Lana atģidās. Viņa žigli pasniedzās, izņēma no plaukta emaljētu bļodiņu un ielēja tajā putru, pēc tam iesteidzās pieliekamajā kambarī un iznesa maizi, sviestu un biezpiena bļodiņu.
– Sēdi taču un paēd, – sieviete smaidot paskubināja, kad Ints joprojām stāvēja pie sliekšņa un likās apbrīnojam savas sastrādātās plaukstas.
– Nāc tu arī, – vīrietis mulsi pasmaidīja un izvilka no galda apakšas ķebli.
Lana izņēma no plaukta vēl vienu bļodu un ielēja arī sev karsto viru. Tad viņa atsēdās Intam iepretim un atspieda plaukstā zodu. Brīdi viņi klusēdami raudzījās viens otram acīs. Tad Ints sakustējās.
– Vai tev nav apnicis tā – vienmēr būt vienai kā salmu atraitnei? – viņš maigi jautāja, pasniedzās un satvēra sievietes roku.
– Kas tev teica, ka esmu viena? Man taču ir vīrs un meita, – tā attrauca smaidot, pūlēdamās atsvabināties.
– Būt jau nu ir, bet vai tu arī jūties tā, kā precētai sievai vajadzētu justies? – Ints nelikās mierā un vilka sievieti sev tuvāk.
– Tā nu nebūs tava bēda. Lai vai kā man šobrīd klātos, tomēr es darīšu visu, lai saglabātu ģimeni, – Lana atcirta.
– Un šādu dzīvi, kad sieva par sevi un vīrs par sevi, tu sauc par ģimeni? Vai tu maz zini, kur Olafs šovakar ir? – izsaucās Ints, bet tūdaļ aprāvās atskārtis, ka iet par tālu.
– Nu, kur tad? – saausījās Lana, kurai vīra izdarības sen jau likās aizdomīgas.
– Ak, lai nu paliek. Parunāsim labāk par ko citu, – atvairījās Ints, sievietes roku palaizdams. Viņam bija kauns un dusmas par savu nesavaldību. Lai gan Intam derdzās Olafa negodīgā attieksme pret Lanu, tomēr viņam šķita, ka patiesība sievietei sāpēs daudz vairāk nekā neziņa. Kad Lana tomēr nelikās mierā, Ints pacēla balsi.
