81. Nav svarīgi, kur šovakar ir Olafs, bet ir svarīgi, ka tu esi viena, – viņš teica, sievietei par izbrīnu kareivīgi izslējies. Taču jau pēc mirkļa vīrietis atkal sašļuka. Arī es esmu viens.
81.
Nav svarīgi, kur šovakar ir Olafs, bet ir svarīgi, ka tu esi viena, – viņš teica, sievietei par izbrīnu kareivīgi izslējies. Taču jau pēc mirkļa vīrietis atkal sašļuka.
Arī es esmu viens. Tas, ka man ir sieva, patiesībā ir visrūgtākais pārpratums. Vai tad tā ir dzīve? Sieva taču ir tāpēc, lai mājās uzturētu mājīgumu un radītu omulību. Bet ko dara Kristiāna? Kā tik kaut kur sajūt šņabja smaku, tā prom. Cik reizes neesmu viņu mājās stiepis, cik reizes kā mazu bērnu auklējis, kad draņķe mokās paģirās…
Ints errīgi atmeta ar roku un apklusa. Satrauktais skatiens ieurbās plītspriekšas pelnos. Lana noprata, ka viss teiktais nav tikai mirkļa atklāsme, bet jau ilgāku laiku briedusi doma, kas nu pamazām aiegūst skaidrību. Tiesa, ģimenes dzīvē Lapsām tiešām neveicās. Kristiāna dzēra, bet Inta bija pārāk mīksts, lai ievestu mājās kārtību. Nebija nekāds brīnums, ka viņš meklēja kādu, kurš spētu saprast un atbalstīt. Tomēr vai tieši Lana bija tā, kurai jāuzņemas glābējas misija?
Pēkšņi Ints atkal satvēra sievietes roku un parāva tik strauji, ka viņa atkrita vīrietim klēpī. Tomēr Lana paguva ar abām rokām atspiedies pret vīrieša krūtīm. Nu viņi raudzījās viens otrā kā divi pakaļkājās saslējušies un kost gatavi sermulīši.
Nu, ko nu teiksi? – Lana jautāja, vīrietī dzēlīgi vērdamās.
Vēl jāpadomā, – tas mīļi atsmaidīja pretim.
Tur nav ko domāt, laid mani vaļā, – uzstāja sieviete.
Un ja nu es to nedarīšu? – turpināja smīnēt vīrietis.
Tad būs slikti! Tas, ka mēs visu vasaru strādājām plecu pie pleca un jutāmies labi, vēl neko nenozīmē, – piesarkusi jau gluži dusmīgi atcirta sieviete.
Un kāpēc ne? Mums abiem kopā taču bija tik jauki. Vai tiešām tu domā, ka tas nevarētu turpināties? – jautāja Ints, kļūdams nopietns.
Apdomā taču, ko tu runā! – sašutusi izsaucās Lana. – Tev ir sieva, un man ir vīrs. Tev ir bērns un man ir bērns. Tev būs vēl viens bērns, un arī man būs ģimenes pieaugums. Vai tie nav pietiekami argumenti, lai atstātu visu tā, kā ir?
Tu taču pati netici tam, ko saki, – pasmīnēja Ints, vērīgi ielūkodamies sievietes acīs. – Esmu pārliecināts, ka tu vairs nemīli Olafu. Arī mana sirds ir tukša. Mēs, divi tukšinieki, taču lieliski papildinātu viens otru un abi būtu ieguvēji. Vai tiešām tu to nesaproti?
Bet, Int, – Lana iesāka, taču tālāk netika, jo vīrietis viņu strupi pārtrauca:
Jā, Int! Visi grib tikai mācīt. Reizēm man šķiet, ka šajā mājā visi ir pret mani sazvērējušies. Sieva tikmēr dauzījās apkārt, kamēr tika slimnīcā. Dievs vien zin, kas no tā gaidāmā bērna iznāks. Bet pamēģini viņai kaut vārdu iebilst, tūdaļ spuras gaisā. Sievasmāte skraida riņķī pa pagastu kā korvalolu pārdzērusies. Tauta smejas, ka drīz saimniekos nevis “Rateniekos”, bet “Pabērzos”. Olafs reizēm mani pazīst, citreiz atkal tāds kungs, ka neej par tuvu. Ar to var runāt tikai par meitiešiem, un arī tad jāuzmanās, lai kaut ko ne tā nepasaki. Bērni? Jā, tie jau nu ir labi, bet viņiem manas problēmas vēl par smagu. Ar cerībām es skatos uz tevi, bet tu…
Int, es gribu, lai mēs vienmēr paliktu labi draugi, – attrauca Lana, pūlēdamās saglabāt mieru.
Un es gribu strādāt! – iesaucās Ints. – Strādāt tā, lai tiek prieks pašam un dzīve “Rateniekos” iet uz augšu. Bet, lai es to piepildītu, man ir jāzina, kam es to daru. Dzejniekiem ir mūzas. Man arī vajag kādu, kurš novērtē, paslavē, samīļo. Es esmu gatavs strādāt “Ratenieku” labā dienu un nakti, bet man vajadzīgs kāds, kurš mani saprot un atbalsta. Tu, Lana, esi vienīgais cilvēks šajā mājā, kura dēļ ir vērts pūlēties, – vīrietis teica un pievilka sievieti sev cieši klāt. Lūpas sniedzās aizskart viņas lūpas. Saņēmusi visus spēkus, Lana izrāva roku no vīrieša tvēriena un atvēzējās. Inta vaigu ķēra pļauka.
Lievenī atskanēja soļu dipoņa un skaļa kāju dauzīšana. Bija atgriezusies Dagnija ar meitenēm. Ints un Lana saskatījās. Abi bija satraukumā piesarkuši. Acis mirdzēja. Sieviete steigšus pielēca kājās, saglauda matus un noslaucīja priekšautā vaigus. Vīrietis noklepojās.
Pirmie istabā ievēlās skuķi. Viens otru pārtraukdami, tie tūdaļ sāka stāstīt, cik jauki ciemos gājis un ar kādām gardām lietām baroti.
Lonijas tante mums sacepa ābolmaizi, – jūsmoja Alla un piebilda, ka arī Lanai esot viens gabals atvests.
Un viņiem ir jauns televizors! Kad mums būs daudz naudas, arī mēs tādu nopirksim, – iesprauda starpā Madara.
Un teliņš viņiem ir, un pusaugu zoslēni, un vistas, – neatlaidās Alla.
