82. – Aizveries, sīkā, mums arī ir teļš, – Mazo pikti pārtrauca lielākā māsīca. – Es neesmu nekāda sīkā, – Alla enerģiski iebilda.
82.
– Aizveries, sīkā, mums arī ir teļš, – Mazo pikti pārtrauca lielākā māsīca.
– Es neesmu nekāda sīkā, – Alla enerģiski iebilda.
– Bet liela tu arī vēl neesi. Kad vakar iegriezi pirkstā, tad brēci kā kauta, – Madara vīzdegunīgi aizrādīja.
– Meitenes, beidziet bārties, – sarāja Dagnija, pār slieksni kāpdama. Intu ieraudzījusi, viņa kļuva priecīga.
– Ak, znotiņš arī mājās, – viņa teica īpaši saldenā balsī. Varu tevi iepriecināt. No Lonijas piezvanīju Kristiānai. Viņa jau rīt vai parīt brauks mājās.
Tad sieviete ieskatījās vīrietī vērīgāk un kļuva nopietna.
– Kas jums te noticis? Vai kāda nelaime, – viņa jautāja, no Inta skatienu nenovērsdama.
– Nekas sevišķs, – tas attrauca, pūlēdamies izlikties bezbēdīgs. – Šodien tāds vējains laiks. Laikam būšu gaterī mazliet sasalis.
* * *
Bija pirmā reize, kad Olafs uzkavējās kafejnīcā līdz darbdienas beigām. Viņš pats nebūtu atļāvies šādu pārdrošību, taču Imandra uzstāja. Steidzīgā gaitā pie galdiņa pienākusi, viņa bez mazākās stomīšanās paziņoja: – Man būtu patīkami, ja tu sagaidītu, kamēr es beidzu darbu!
Šie daži vārdi un nebēdnīgais smaids padarīja Olafu vai traku, tomēr ārēji sejā nepakustējās ne vaibsts.
– Lai notiek, kā tu vēlies, – viņš smaidot teica un turpināja pacietīgi skrubināt vistas stilbiņu.
Tomēr solījumu nebija nemaz tik viegli izpildīt, jo, kā jau piektdienas vakarā, viesi nesteidzās izklīst. Olafu apkārtējie notikumi interesēja maz, jo viņš vēl gandrīz nepazina vietējo publiku. Tā vīrietis sēdēja un garlaikoti sūca brendiju, kad pie pašas auss izdzirdēja zobgalīgu:
– Hellou, sieviešu nīdēj! Vai nepiedāvāsiet man piesēst?
Galvu nepagriezis, Olafs zināja, ka jautātāja ir Sanita.
– Nepiedāvāšu, – viņš attrauca, cerēdams, ka vēsais tonis sievieti atbaidīs. Taču efekts bija pilnīgi pretējs.
– Jūsu nepieklājība nenāk jums par labu, – Sanita pasmaidīja indīgu smaidu, atvilka krēslu un, enerģiski apsēdusies, pārmeta kāju pār kāju. – Varbūt tādā gadījumā piedāvāsiet man uzsmēķēt? – viņa pavīpsnāja.
Sapratis, ka ar rupjību Sanitu atbaidīt neizdosies, Olafs nolēma pamēģināt ar laipnību.
– Lūdzu, – viņš teica un galanti pasniedza sievietei cigarešu paciņu.
– Paldies, tā jau ir daudz labāk, – Sanita attrauca tādā tonī, it kā viņa būtu inspektors, kuram uzticēts pārbaudīt Olafa labās manieres.
– Un kā ar vienu aliņu?
– Alus man nav, bet varu piedāvāt brendiju – no manas glāzes, ja nesmādējat, – Olafs atbildēja māksloti padevīgā tonī.
– Paldies, brendiju es dzeru tad, kad esmu kopā ar īstiem vīriešiem, – atcirta Sanita un tik mīlīgi uzsmaidīja, ka Olafs apstulba. Vīrietis allaž sev bija licies lielākāis zobgalis, bet te nu bija uzradies kāds, kurš viņu mēģināja pārtrumpot.
– Sakiet, kāda īsti ir jūsu loma šajā pagastā? Iespējams, jūs to jau teicāt. Tādā gadījumā piedodiet, esmu palaidis garām, – jautāja Olafs, tobrīd patiesi vēlēdamies ko vairāk uzzināt par būtni, kas uzmācās kā lietuvēns.
Taču Sanita nebija noskaņota uz pašatklāsmi.
– Kāda tam nozīme? Lai gan esmu precējusies un man ir bērns, tomēr jūtos brīva kā meža meiča. Vai jūs šāda atbilde apmierina, – viņa nevērīgi attrauca, ievilkdama pamatīgu dūmu.
– Pilnībā, – pasmīnēja Olafs. – Redzat, mēs, vīrieši, esam ārkārtīgi koleģiāli. Mēs nemēdzam atņemt viens otram sievu, – viņš paskaidroja.
