Romāns turpinājumos.84. – Kaislību, mans draugs! Ugunīgu, bezaprēķina rīcību. Ja tu mani mīli, tad tev ir jābūt gatavam kaut vai atvarā mesties manis dēļ. Es gribu zvaigznes, un mīļotajam cilvēkam tās ir jānones.
Romāns turpinājumos.84.
– Kaislību, mans draugs! Ugunīgu, bezaprēķina rīcību. Ja tu mani mīli, tad tev ir jābūt gatavam kaut vai atvarā mesties manis dēļ. Es gribu zvaigznes, un mīļotajam cilvēkam tās ir jānones. Citādi vispār nav vērts, ka divi cilvēki satiekas un ir kopā, – gandrīz vai dusmīgi paskaidroja Sanita.
– Tādu kaisli būs grūti atrast, ja nu tomēr, tad šī dzirksts nesaglabāsies ilgi, – nogrozīja galvu Olafs.
– Redz, tāpēc ir izdomāti laulību līgumi, – atsmēja Sanita, strauji sagrieza stūri pa kreisi un paziņoja: – Esam atbraukuši.
Sākumā Olafs nakts tumsā nespēja saskatīt neko vairāk kā vien kādas lielas ēkas siluetu, kās iezīmējās mašīnai kreisajā pusē. Labajā pusē bija neliels klajums, kura malā drūmi šalca vareni koki. Pamazām tomēr acis aprada, spējot saskatīt atsevišķu priekšmetu kontūras un pat takas, kas šķērsoja pagalmu. Laiks vēl bija silts un mikls, taču vairs nejuta spirgto ābolu un rūgteno salnas skarto dāliju smaržu. No visām pažobelēm nu pretim dvesa trūdošu lapu aromāts, vēstot par neizbēgamo ziemas tuvošanos…
– Dodiet roku, citādi vēl nomaldīsieties, – komandēja sieviete. Nebija šaubu, ka viņa joko. Taču balsī vairs nejuta iedomības, dusmu un īgnuma pieskaņu, kas visu vakaru bija nomainījušas cita citu. Nu Sanitas balss skanēja klusi un maigi. Olafam pat likās, ka tā viegli trīs gluži tāpat kā sievietes trauslā, šaurā rociņa, kas iegūla vīrieša platajā, sastrādātajā plaukstā.
Brīdi abi taustījās pa cementa plāksnēm noklātu taku, kuras malās melnēja nesen uzraktas puķu dobes. Tās galā Sanita apstājās un norādīja uz akmens pakāpienu, kas ēku šķīra no pārējās pasaules. Tad viņa izvilka no kabatas atslēgu saišķi un sāka meklēt vajadzīgo atslēgu. Kad apkaltās dēļu durvis beidzot atvērās, skatienam pavērās melns caurums, no kura pretim vēdīja pelējuma un eļļas krāsas smaka.
– Kur mēs īsti atrodamies, – jautāja Olafs.
– Tas ir vietējais novadpētniecības muzejs. Kādreiz šeit bijusi skola, kurā strādājis ārkārtīgi gudrs un taisnīgs skolotājs. Vietējā leģenda, tā teikt, – paskaidroja Sanita.
Brīdi taustījusies tumsā, viņa aizdedza sērkociņu. Vārā liesmiņa izgaismoja šauru, garu telpu balsinātiem griestiem un sienām, kurai abās malās atradās vairākas balti krāsotas durvis. Lakotas koka kāpnes veda uz ēkas augšējo stāvu…
Sērkociņš nodzisa, taču Sanita jau bija sataustījusi aizdurvē ierīkotajā plauktā māla svečturi. Sveci aizdegusi, viņa atvēra vienas no daudzajām durvīm.
Skatienam pavērās neliela telpa grāmatām piekrautiem plauktiem gar sienām. Istabas stūrī vīdēja šaura koka gultiņa uz augstām kājām, acīmredzot viens no muzeja eksponātiem. Vienīgais logs bija aizklāts ar biezu, pašaustu seģeni.
– Cik romantiski, – iesvilpās Olafs.
– Protams! Šis muzejs ir īpašs. tajā joprojām notiek dažādas neizskaidrojamas lietas. Ļaudis domā, ka te spokojas vecā skolotāja gars, – pavīpsnāja Sanita, un nevarēja saprast, joko vai runā nopietni.
– Ei, nu, – neticīgi nogrozīja galvu Olafs un paspēra soli tuvāk sievietei.
– Bet tā ir, – viņa neatlaidās. – Es pati te esmu piedzīvojusi tādas, ka kuram katram nemaz nevar stāstīt.
Ierūcies kā zvērs, Olafs sagrāba sievieti, un viņi iegāzās gultā. Tā laikam tiešām bija saglabājusies vēl no vecā skolotāja laikiem, jo neganti krakšķēja un čīkstēja pie katras pat vissīkākās kustības. Arī cieta tā bija, jo salmu maišelis, kas sedza dēļus, piepildīts vairāk tikai izskatam, ne lietošanai. Tomēr tā bija gulta un tovakar kalpoja nodarbei, kuru savā garajā gultas mūžā jau sen bija piemirsusi…
– Baigā grabaža, – noelsās Olafs, no pieres sviedrus slaucīdams, kad krietnu brīdi bija ļāvies alkainam neprātam.
– Labi, ka nesabruka. Visas detaļas nabadzītei ķirmji izvagojuši krustām un šķērsām, – vīrietim atsmaidīja sieviete.
– Kāpēc tu ātrāk neteici, ka mums ir tik daudz liecinieku? Es būtu rīkojies daudz elegantāk, – iesvilpās vīrietis un labpatikā papliķēja pa sievietes kailo gurnu.
– Kā tad, tev jau pieredzes netrūkst, – pasmīnēja Sanita.
– Kā tu to domā? – bija neizpratnē Olafs.
– Nu, viss ciems jau melš, ka tu striptīzklubā dejojis, – pavīpsnāja sieviete.
– Tā – ā! Bet es taču nevienam neko tādu neesmu teicis, – vīrietis bija patiesi izbrīnīts.
– Tā jau nu nav, ka nevienam. Padomā, gan atcerēsies, – ķircināja Sanita, tad pēkšņi kļuva nopietna. – Celsimies nu, man sāk salt, – viņš lietišķi teica.
Olafs izbrīnā iepleta acis. Vai tā bija tā pati sieviete, kura vēl tikai pirms īsa brīža tvīka kaislē un smējās laimīgus smieklus? Pārņēma sajūta, ka Sanita dzīvo divās pasaulēs. tā viena ir ikdienišķa un nesagādā nekādu prieku. Šajā pasaulē mājo darba rūpes, bērns un vīrs, kurš nesaista ne fiziski, ne garīgi. Tā otrā ir laimes zeme, kurā var ieiet vienīgi caur grēku. Vai varbūt nekādas laimes zemes vispār nebija, un Sanitu darīja laimīgu pati apziņa, ka grēko? Ko un kam viņa gribēja tā pierādīt, kam vēlējās iespītēt?
– Celsimies arī, piekrita Olafs, pūlēdamies tomēr izklausīties nožēlas pilns. Pēkšņi viņam bija iešāvies prātā, ka Imandra varbūt jau gaida.
Atpakaļ abi brauca klusēdami. Sanita bija drūma un likās šķetinām bezgalīgu domu pavedienu. Olafs izklaidīgi vēroja ceļu un ar vienu aci šķielēja uz sievieti. Viņu atkal bija pārņēmusi nepatika pret iedomīgo un nekaunīgo radījumu, kurš uzskatīja sevi par augstāko punktu uz šīs planētas. Taču vienlaikus vīrietis juta arī pamazām pieaugošas bailes. Viņš saprata, ka Sanita ir gatava darīt jebko, lai tikai panāktu savu un pakļautu.
