Romāns turpinājumos.7. – Prasi, vai šim tādu vecu pastalu kā Imandra vairs vajag! Tas jau tagad trinoties ap jauno skolas direktori. Gadu ziņā gan tā no mūsējās neko daudz neatpaliek.
Romāns turpinājumos.7.
– Prasi, vai šim tādu vecu pastalu kā Imandra vairs vajag! Tas jau tagad trinoties ap jauno skolas direktori. Gadu ziņā gan tā no mūsējās neko daudz neatpaliek, toties esot inteliģenta pēc velna: degunu šņaucot tikai papīra salvetēs un, pirms ko ēdamu bāžot mutē, vispirms cītīgi aprēķinot kalorijas, – noķiķināja bārmene, taču apkopēja nepiebalsoja.
– Nav gan labi, ka cilvēki sevi nemaz nesavalda. Ja tiem puisiešiem nemaz prāta nav, tad tak vismaz Imandrai kā sievieša cilvēkam vajadzēja prasties. Kaspars ir precēts cilvēks, un dzirdēju, ka tas otrs tāpat, – viņa teica norūpējusies.
– Es arī tāpat dzirdēju. Viņam kaut kur meža kaktā esot sieva, kurai drīz būšot bērns, – piekrītoši pamāja bārmene, lepna par savām plašajām zināšanām.
– Nu, redzi, vai tad tā vairs ir kāda darīšana? – sašutusi izsaucās apkopēja. – Ja reiz esi izvēlējies mūža draugu, tad – viss, ar citiem vairs nekāda pīšanās! Tāpēc jau ir tik daudz negantību mūsu dzīvē, ka nav kārtības ģimenēs. Lielākā daļa kautiņu un vēl briesmīgāku noziegumu tak izceļas tieši tamdēļ.
– Nav jau nu tik traki, – samierinoši pasmaidīja bārmene, kurai jaunā intriga gluži labi patika.
Imandra un Olafs šo sarunu sen vairs nedzirdēja. Viņi sēdēja sievietes ķiršsarkanajā “Audi” un lēnītēm ripoja pa vienu no pagasta centra šaurajām ieliņām, kas spēji pārtapa smilšainā ganību ceļā.
– Labs braucamais, – Olafs lietpratīgi paslavēja. Imandra tikai nicīgi saviebās.
– No malas skatoties, jau nekas, bet ir viena otra problēma. Domāju, ka pienācis pēdējais laiks nomainīt šo lūzni pret kaut ko mūsdienīgāku, – viņa nevērīgi teica.
Olafs pavīpsnāja. Viņš bija redzējis daudzus turīgus cilvēkus, kuri izmantoja krietni pieticīgākas automašīnas. Tāpat bija nācies sastapt ne mazums niekkalbju, kuri izgāza milzīgas summas, lai visai pasaulei parādītu, ko viņi var atļauties. Pie kuras kategorijas piederēja Imandra?
– Jūs dzīvojat tālu no centra? – Olafs pajautāja, lai kaut kā kliedētu neomulīgo klusumu.
– Ne pārāk. Labā laikā šo ceļu var noiet nepilnā pusstundā. Tomēr ar mašīnu ir ērtāk. Tāpat jau dienā iznāk daudz visādu vajadzību, kur braucamais nepieciešams, – Imandra paskaidroja.
Viņa nebija pārāk laba braucēja, jo ne mirkli neatrāva skatienu no ceļa. Olafs arī vairs neuzmācās ar jautājumiem. Viņš pievērsās logam un mēģināja ielāgot, kurp brauc. Diemžēl prožektoru uguņu gaismā varēja saskatīt vienīgi vairāk vai mazāk sakoptas zedeņu sētas un ceļam tuvāko ēku sienas.
Pēc apmēram desmit minūšu ilga brauciena mašīna piebremzēja un pie lielas kastaņas nogriezās pa kreisi. Kā divi māju mieru sargāt norīkoti kareivji pavīdēja abpus ceļam novietoti sarkanu ķieģeļu stabi ar spīdīgiem skārda jumtiņiem cepuru vietā. Dārza puskrēslā snauda sirmas ābeles, pār braucēju galvām sarepējušus zaru pirkstus izlocījušas. Stumbriem līdzās kā kuplas slotas iezīmējās ogu krūmi. Ēkas priekšā pletās plašs, gludi pļauts zālājs, kurā vēlajam rudenim mazliet nepiemēroti baltoja vairāki plastmasas krēsli un galds.
– Glīta mājiņa, – paslavēja Olafs.
– Nekā īpaša. Mazs mantojums no vīra, – mākslotā vienaldzībā paraustīja plecus Imandra. Vīrieša apbrīna viņai gluži labi patika. – Lai gan no ārpuses māja šķiet neliela, tomēr iekšā vietas pietiek plašai saimei, – viņa piebilda.
Olafam mēle niezēja atgādināt, ka tieši šī mazumiņa Imandrai pietrūkst. Tomēr viņš savaldījās. Nevarēja jau zināt, cik lielu nozīmi pati sieviete piešķir šim apstāklim.
