Romāns turpinājumos. 89. Sapratis savu kļūdīšanos, Olafs jautri iesmējās. Tomēr sirdī kaut kas smeldza. Acīmredzot Imandra nebija viņam gluži tik vienaldzīga, kā vēl brīdi atpakaļ bija licies.
Romāns turpinājumos. 89.
Sapratis savu kļūdīšanos, Olafs jautri iesmējās. Tomēr sirdī kaut kas smeldza. Acīmredzot Imandra nebija viņam gluži tik vienaldzīga, kā vēl brīdi atpakaļ bija licies.
– Varbūt iesim pie galda?- sieviete aicināja.
Abi ērti iekārtojās stūra dīvānā. Imandra pievilka tuvāk galdiņu, uz kura kārdinoši smaržoja maizītes ar rožainu lasi un oranžām ikru pērlītēm. Olafs salēja tasēs kafiju. Vai nu tāpēc, ka abi bija vēl pārāk sveši, vai arī tāpēc, ka prieku runāties uz brīdi nomāca dienas nogurums, bet telpā iestājās klusums, kurā vienīgais dzīvību apliecinošais troksnis bija pulksteņa tikšķi.
Beidzot Olafs rada izeju no neveiklās situācijas. Pacēlis savu tasīti, viņš uzsauca: – Prozit!
– Prozit, – līksmi piebalsoja Imandra un pieskandināja savu tasīti.
– Par tevi, – pasmaidīja Olafs.
– Labāk par mums, – iebilda Imandra. – Man patiešām prieks, ka neatteicies no uzaicinājuma un piekriti atbraukt.
Olafs tikai papurināja galvu, it kā gribēdams teikt – tas nu gan nav pateicības vērts.
– Tiesa, tiesa, – neatlaidās Imandra. – Par mani jau pagastā runā visādi. Vai kāds brīnums, ja kārtīgs vīrietis tāpēc baidās ielaisties.
– Tā? Es gan vēl neesmu dzirdējis neko tādu, kāpēc būtu no tevis jāvairās, – pavīpsnāja Olafs.
– Tas tāpēc, ka dzīvo Laučos tikai neilgu laiku, – skumji pasmaidīja Imandra. – Bet to gan varu teikt: lai ko arī tev par mani nestāstītu – netici!
– Interesanti, uz kādām ziņām tad man jābūt gatavam, – ieinteresējās Olafs.
– Nu, piemēram, ka es pavedu mazgadīgus puišeļus, ka atņemu sievām vīrus, – pasmīnēja Imandra. Tad viņa spītīgi saslējās. – Vai es vainīga, ka šobrīd esmu brīva sieviete, kurai veicas bizness? Lai tās lielās runātājas izlien no savām pieputējušajām migām un paskatās, kas pasaulē notiek. Varbūt tad viņas sapratīs, kāpēc vīri bēg no mājām.
Olafs domīgi pašūpoja galvu. Vai arī “Ratenieki” nebija viens tāds pieputējis ūķis? Un vai arī viņš nebēga no Lanas skavām, kas žņaudza pārāk cieši?
– Vai es kaut ko pateicu ne tā? – pajautāja Imandra, Olafa klusēšanas pārsteigta. Vīrietis pasmaidīja.
– Dzersim, – viņš teica, tad atģidās: – Tu taču gribēji man kaut ko parādīt!
– Pareizi, – Imandra iesmējās un iesita ar plaukstu sev pa pieri. – Pacietību, tikai pacietību! Labs nāk ar gaidīšanu, silts… Un tā tālāk. Patiesību sakot, es vairs nezinu, vai vēlos kaut ko rādīt. Šovakar es jūtos tik labi, ka pirkums manās acīs pavisam zaudē savu nozīmi. Kaut gan…
Imandra iesāņus koķeti pavērās Olafā. Vīrietis iesmējās un satvēra sievietes roku. Viens skatiens viņā bija pamodinājis spēles garu.
– Ejam! – Imandar izsaucās un pielēca kājās.
Vīrietis viņai sekoja. Rokās saķērušies, abi izsteidzās koridorā. Imandra plaši atvēra kādas durvis. Kad acis aprada ar spožo gaismu, Olafs redzēja, ka viņi nonākuši glītā, flīzētā, plašā telpā, kuras centrā atradās milzīga vanna.
– Tas tik ir ko vērts! – vīrietim izspruka.
– Lieliski, vai ne? Un es to šovakar izmēģināšu, – sieviete paziņoja, šķelmīgi Olafā vērdamās.
– Viena pati? – tas atjautāja, nu jau skaidri redzēdams spēles scenāriju.
– Dažs labs var man pievienoties… Protams, ja vēlas, – pasmīnēja sieviete.
Olafs mirkli raudzījās Imandrai acīs. Tad viņi abi reizē iesmējās. Klusi nočirkstēja krāni. Vannā sāka šļākties ūdens.
– Tev taču patīk rotaļāties smaržīgos putu mākoņos? – pajautāja sieviete. Vīrietis tikai piekrītoši pamāja. Klusi paukšķot, atsprāga krekla spiedpogas.
* * *
“Pabērzos” atkal gaidīja viesus. Gan ne tik lepni kā Lonijas jubilejā, taču arī Jāzepa septiņdesmitajai dzimšanas dienai par godu te tika rīkota maza pasēdēšana, kā Lonija to sauca. Pirms tam gan dzimta pārdzīvoja pamatīgu satraukumu, jo Jāzeps, kurš savu mūžu nebija pazinis iesnas un klepu, nu pēkšņi savārga tā, ka bija spiests likties slimības gultā un izsaukt ārstu.
