Romāns turpinājumos.91. – Varbūt gribi dzert? – Margots gādīgi apjautājās, tuvāk pienācis.
Romāns turpinājumos.91.
– Varbūt gribi dzert? – Margots gādīgi apjautājās, tuvāk pienācis.
– Nē, man gribas parunāties. Piesēdi tepat uz gultas malas, – gurdi pasmaidīja Jāzeps.
Margots izgāja savā istabā un atgriezās ar vēl vienu ķeblīti.
– Klausos tevi, tēt, – teica viņš, gultai līdzās iekārtojies.
Labu brīdi Jāzeps klusēja, tad atkal gurdi pasmaidīja. Šoreiz gan smaids bija mazliet vainīgs.
– Zini, dēls, šobrīd es jūtos tik slikti, ka šķiet – kuru katru mirkli varu izdzist. Es nespēšu mierīgi aiziet, ja nebūšu izrunājies. Vismaz ar tevi… – teica viņš.
– Es gan domāju, ka tu pavisam drīz atlabsi. Tomēr man prieks, ka beidzot esi nolēmis atdarīt savu sirdi, – rāmi atbildēja Margots. Viņa iecietīgais smaids un atklātais skatiens liecināja, ka vīrietis runā tieši to, ko domā.
– Taisnību sakot, es jau sen to gribēju, bet nekad neiznāca laika. Un tad… Man vienmēr ir licies, ka jūs esat uz mani tādi kā sapūtušies, ka muguras vien griežat… – nomurmināja Jāzeps. Bija redzams, ka allaž darbīgajam vīram ir grūti atrast vārdus, kuros ietērpt savas domas un izjūtas.
– Redzi, tēt, tā tas sātans mūs, bērnus un vecākus, sarīda vienu pret otru, – dzīvi atsaucās Margots.
– Kaut tu vienreiz varētu bez tās savas pesteļošanas! – dusmīgi izsaucās Jāzeps. Margota smaids kļuva vēl platāks.
– Es nepesteļoju, bet saku to, ko domāju, – rāmi teica viņš. – Padomā pats, kāpēc lai bērni dusmotos uz saviem vecākiem, kuri taču dāvājuši viņiem dzīvību un ar kuriem saistās paša jaukākās bērnības atmiņas? Tas pats attiecas arī uz vecākiem. Kāpēc gan lai viņi neuzticētos paši saviem bērniem, kas taču ir dzimtas turpinājums, vecāku miesa un asinis?
Jāzepu sagrāba smaga klepus lēkme. Kad tā mitējās, Margots laipnā iecietībā turpināja iesākto domu: – Saki, tēt, kāpēc lai mēs viens uz otru skatītos ar aizdomām? Kāpēc gan lai kāds no taviem dēliem tevi nicinātu vai uz tevi dusmotos? Protams, ne viss tavā rīcībā mums ir pieņemams, tomēr – tu esi mūsu tēvs!
Dēla skatiens bija tik tiešs un rāmais smaids tik iecietīgs, ka tēvs nekā neiebilda. Brīdi abi klusēja, katrs savu domu pavedienu šķetinādami, tad Jāzeps neizturēja.
– Ja jau pie visa ir vainīgs sātans, tad – kāpēc Dievs man nepalīdz? – viņš dzēlīgi jautāja.
– Droši vien tāpēc, ka tu viņam to nekad tā īsti neesi lūdzis, – pavīpsnāja Margots.
– Nu gan tu maldies! – dusmās pietvīcis, izsaucās Jāzeps. – Es esmu viņu lūdzis, un kā vēl! Esmu Dieva priekšā pazemojies kā neviens cits, tomēr neesmu algā saņēmis itin neko.
– Bet vai tu esi lūdzis patiesā mīlestībā un pilnīgā uzticībā, kā bērns lūdz savu tēvu? – jautāja Margots.
– Muļķis, – Jāzeps izgrūda caur zobiem un apsviedās ar seju pret sienu.
– Nevajag dusmoties, tēt, – jaunais vīrietis rāmi pasmaidīja. – Tava problēma ir, ka tu nespēj saprasties pats ar saviem dēliem. Tev nav cita ceļa, kā vien – sākt runāt. Dievs tev var palīdzēt rast piemērot brīdi un īstos vārdus, lai veiktu šo grūto uzdevumu, taču viņš nevar to izdarīt tavā vietā. Katrs solis dzīvē ir jāsper cilvēkam pašam.
Jāzeps noklepojās. Dēls runāja par tik abstraktām lietām, ka viņam pietrūka saprašanas. Tēvam pašam gan nelikās, ka maz runātu ar saviem dēliem. Cik satikās, vienmēr taču apjautājās, kā katram iet, kā sokas bizness, kā veidojas ģimene. Vai tad ar to bija par maz?
Redzēdams, ka no tēva atbildi nesagaidīs, Margots turpināja savu iesākto domu.
– Katra jauna dzīvība rodas, saplūstos vīrišķajam un sievišķajam. Citiem vārdiem, vecāki ir tas māls, no kā rodas jaunā dzīvība. Es nevaru pateikt – tu vai māte man ir svarīgāka. Jūs abi man esat vienlīdz vajadzīgi, jo esat mana sākotne. Es varu tev piedot, bet nevaru atbrīvoties no sāpēm, ko esi man radījis. Domāju, ka Edmonds un Vismants jūtas tāpat.
