Romāns turpinājumos.94. – Apdomā pats! Pēdējā laikā tu strādā, galvu nepacēlis, tāpēc jūties pagalam noguris un liekas, ka vairs nav spēka.
Romāns turpinājumos.94.
– Apdomā pats! Pēdējā laikā tu strādā, galvu nepacēlis, tāpēc jūties pagalam noguris un liekas, ka vairs nav spēka. Patiesībā tu esi sīksts kā ozols un vari izturēt ne šādus pārbaudījumus vien, – sieviete runāja pamācošā tonī.
– Es jau arī saku – nav ko činkstēt! Gan jau pāries, un viss atkal būs labi, – starpā iemeta Lonija. Viņai bija prieks, ka beidzot atradusi sabiedroto vīra pāraudzināšanā. Pieradusi, ka Jāzeps allaž ir tas stiprais, kas palīdz un palutina, sieviete jutās gandrīz vai aizskarta, redzot viņu nevarīgi vārtāmies cisās.
– Ko nu tur daudz domāt vai nedomāt – kā jūtos, tā arī saku, – pikti atcirta Jāzeps.
– Protams, šobrīd tev ir neizturami slikti, – piekrita Dagnija. – Taču mierini sevi ar domu, ka drīz paliks labāk. Lonija teica, ka daktere pie tevis nākšot trīs reizes dienā. Ja jau viņa neaizskapēja tevi uz slimnīcu, bet nolēma ārstēt pati, tad viss vēl nav nemaz tik slikti.
Jāzeps pasmaidīja. Sievas māsas nelokāmā ticība mazliet iekustināja arī viņa skumjās un bezcerībā ieslīgušo sirdi. To redzēdama, Dagnija kļuva līksma.
– Redzēsi, būs labi, – viņa teica un papliķēja slimnieka roku.
– Varbūt ar, ka tev taisnība, – Jāzeps pasmaidīja savu mazliet kautrīgo, bet reizē arī dzēlīgo smaidu, mēģināja celties sēdus. Tomēr jau pēc brīža viņš atkal gurdi atlaidās spilvenos.
– Tu tā kā puika! – dusmīgi izsaucās Lonija. – Tāds viņš ir vienmēr. Nekad nevar būt kā cilvēks. Ja daktere teica, ka jāguļ, tad jāguļ!
Dagnija izbrīnīta pavērās māsā. Tad viņa maigi saņēma Jāzepa roku.
– Nu, nu, puis, vienu sprici jau vien esi saņēmis, bet jau gribi spriņģot, – viņa nomierinošā tonī teica, tad sirsnīgi pasmaidīja. – Nē, mīlīt, tā vis nebūs. Kad man bija plaušu karsonis, tad trīs dienas mocījos, kamēr cik necik tiku uz ceļa. Viss dibens toreiz bija zils un mugura banku uzsūktiem pleķiem kā dālderiem nosēta. Bet tu gribi kā sivēntiņš – čiks un gatavs. Tā nebūs, brāl, – Dagnija jokoja.
Toties Lonija aizsvilās dusmās. – Trīs dienas, tu saki? – viņa izsaucās.
– Mīļais dievs, kurš tad pa šo laiku pienu uz pienotavu vedīs, kurš mēslus no kūts izmēzīs? Vai tad man ir spēks to darīt? Vai tad es, slims cilvēks, to varēšu? No tā slaista Margota jau nav ko gaidīt. Tas tup baznīcā caurām dienām, bet nevīžo ap dievnamu zāli nopļaut. To vecā Anniņtante klusām un mierīgi padara.
– Tak rimsti tu, – noelsās Jāzeps.
– Trīs dienas pienu var arī nevest. Un arī kūtī tik īsā laikā nekāda nelaime nenotiks. Kad celšos, tad visu padarīšu. Kas nu tas ir – trīs dienas.
– Jā, tu tikai tā saki! Tev jau vienalga, kas saimniecībā notiek. Protams, tu jau vienmēr esi tas labais. Ja kas nav izdarīts, kā vajag, tad visi zina, ka vainīga esmu es, jo – es taču esmu slinka, – satraukti runāja Lonija, nespēdama valdīt sašutumu.
– Lonij, rimsti, – gurdi nosēca Jāzeps.
– Tiešām, Lonij, nav īstā reize runāt par tādām lietām, – radiniekam piebalsoja Dagnija. – Ja vēlies, es varu kādas dienas uzkavēties “Pabērzos” un tev palīdzēt.
Lonija atģidās.
– Nav jau nekas, – viņa nomurmināja pietvīkusi. – Ja vēlies, tu tiešām vari palikt. Var gadīties, ka palīdzība man noder, – sieviete piebilda tik nevērīgi, it kā māsa jau visu rudeni nebūtu “Pabērzos” strādājusi.
Vai nu pateicoties Margota sirsnīgajām lūgšanām, vai arī tāpēc, ka katru brīvo brīdi pie gultas sēdēja un visas vājinieka vēlmes izpildīja Dagnija, Jāzeps tiešām sāka atlabt. Trešajā dienā kūti mēzt gan vēl negāja, tomēr vakariņās jau pasūtīja kartupeļu biezputru ar speķi. Abas sievietes tas ļoti iepriecināja, jo visiem taču zināms: ja slimniekam parādās apetīte, tad tas nozīmē, ka sāk atgriezties veselība.
Ikdienas darbu steigā divas nedēļas, kas bija atlikušas līdz Jāzepa dzimšanas dienas svinībām, “Pabērzos” aizritēja gluži nemanot. Sākumā gan rūpes par svētku mielastu gribēja uzņemties pati Lonija, taču tieši dienu pirms svarīgā notikuma viņai pakrūtē iemetās tāds dūrējs, ka ne paiet, par šiverēšanu pie plīts jau nemaz nerunājot. Tā nu svarīgais pienākums nonāca Dagnijas pārziņā.
– Ko nu mūsdienu ārsti sajēdz! Paspaida vienā vietā, otrā, uztaisa kardiogrammu un rentgena bildi, izraksta kādas nekādas zāles, tas arī viss. Nav vairs tādi ārsti, kā bija agrāk. Tie gan prata ārstēt. Slimniekam jau no tā vien labāk palika, ka ar viņu parunājās,
– pukojās Lonija, virtuves stūrī uz ķeblīša sēdēdama un māsas rosīšanos vērodama.
Dagnija tikai pamāja ar galvu. Viņai nebija laika runāt, jo visu uzmanību un enerģiju aizņēma elektriskā gaļas maļamā mašīna.
