9. Dagnija iztrūkās kā zibens šautras ķerta. Nu viņa pazina viešņu. Tā taču bija vecu vecā “Ratenieku” kaimiņiene Jansonu Emīlija!
9.
Dagnija iztrūkās kā zibens šautras ķerta. Nu viņa pazina viešņu. Tā taču bija vecu vecā “Ratenieku” kaimiņiene Jansonu Emīlija! Savulaik Dagnija ar klusu apbrīnu tika vērojusi enerģisko un dzīvespriecīgo sievu, kura viena audzināja četrus bērnus, jo vīrs bija kritis frontē. Nu gadu nasta lieca brašo augumu un sudraboja tumšbrūnās matu sprogas. Taču sievietes acis joprojām dzīvīgi mirdzēja. Sīkās krunciņas ap acīm un muti liecināja, ka viņa bieži un daudz smejas.
Jā, jauks cilvēks bija Lapiņa Marga, lai gan dažiem nepatika tā šerpuma dēļ, – atsāka Emīlija, uz Dagnijas iznestā ķeblīša apsēdusies. – Vai tad uz ilgu laiku esat ieradušies? Varbūt pavisam šeit paliksiet?
Laikam jau tā, – pasmaidīja Dagnija. Bija grūti atbildēt uz jautājumu, par kuru pati joprojām nejutās skaidrībā.
Palieciet gan. Kur vēl citur būs tik labi kā tēvu tēvu mājās, – domīgi novilka Emīlija. – Lai jau nu šobrīd te varbūt ne tuvu nav tik priši, kā droši vien bija Rīgas dzīvoklī, bet – jūs tak strādāsiet un jums būs! Cik tad jūsu te pavisam ir? Pagastā jau runā, ka milzīgs bars.
Dagnija saviebās. Viņai tik ļoti bija patikusi apziņa, ka Zvirgzdi dzīvo savā meža kaktā, ne par vienu nelikdamies ne zinis un neviena nepamanīti. Nu izrādījās, ka viņi atrodas pagasta sabiedrības uzmanības centrā. Tieši tāpēc jau Dagnija savulaik bija devusies uz lielpilsētu, lai beidzot tiktu projām no nomales, kur katrs par katru zina visu. Nu viņa bija pakļāvusies mirkļa noskaņai un labprātīgi atgriezusies. Vai tā tomēr nebija kļūda?
Pagalmā izspurdza Alla un Madara. Abas bija saposušās peldēties, taču, svešo sievu pamanījušas, sastomījās un bikli piespiedās vecmāmuļai.
Paskat, aušas, cik nu uzreiz kaunīgas. Citām reizēm tā ālējas, ka vai ausis jābāž ciet, bet nu vienas pašas pāri pagalmam vairs nevar pāriet, – iesmējās Dagnija, tad piemetināja: – Šī ir mūsu tuvākā kaimiņiene Emīlija Jansone. Gan jau varbūt mēs kādreiz aizstaigāsim pie viņas ciemos.
Arī viešņa pasmaidīja.
Nav jau brīnums, ka bērni izbīstas. Es arī sabītos, ja pēkšņi tādu veču savā pagalmā ieraudzītu, – viņa teica.
Tad sieva pataustīja jakas kabatā un izvilka prāvu sauju ledeņu. Skuķiem acis iemirdzējās vien, sārto papīrīšu čaukstoņu izdzirdot.
Man pašai bonbonkas dikti garšo, tāpēc, cik eju uz bodi, tik nopērku. Iznāk pašai un varu arī labus cilvēkus pacienāt, – viešņa teica un iebēra katrai meitenei saujā vairākas konfektes. – Jūs drīkstat mani saukt vienkārši par Jansonmāti. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka pavisam drīz mēs būsim draugos, – viņa piebilda.
Meitenes pateicās un, līksmi palēkdamās, turpināja uzsākto gaitu. Jansonmāte iesmējās un pieķēra sev ar plaukstu pie pieres.
Esmu gan es ačka! Tak jau ciemos nāku, un tad bez ciema kukuļa nevar, – viņa teica un sniedza Dagnijai avīzē ievīstītu, pasmagu saini.
Zvirgzdu saimniece to pacilāja pie deguna. Tikko žāvētais cūkas gaļas gabals smaržoja gardi. Tik gardi, ka siekalas saskrēja mutē.
Paldies, šomāt, tūkstošreiz paldies! Par tādiem kārumiem es pēdējā laikā baidos pat sapņot, – sieviete izsaucās, nezinādama, kā viešņai pateikties. Bet tā tikai smaidīja savu sirsnīgo un labsirdīgo smaidu:
Ko nu tur daudz pateiksies. Man tādas mantas ir gana, bet jums noteikti pietrūkst, jo esat tak prāva saime. Un, cik redzu, čakla saime, jo “Zvirgzdi” nu ir tā saposti, ka ne pazīt nevar, – Jansonmāte slavēja.
Tik tie jumti, tie gan būtu jālabo, citādi ēkas aizies postā.
Dagnija piekrītoši pamāja. Ne jau tikai jumti, bija vēl daudzas citas lietas, ko vajadzēja pielabot vai pārtaisīt, bet – tam visam vajadzēja naudu. Jansonmāte to saprata ļoti labi. Viņas četri bērni bija izskolojušies un nu dzīvoja kur kurais, taču vasarās “Kraujiņas” allaž bija cilvēku pilnas, jo mazbērni un nu jau arī mazmazbērni labprāt pavadīja laiku pie vecāsmātes. Visa dzimta ielika māju labiekārtošanā laiku un naudu, tomēr vienmēr bija kas tāds, kam naudas nepietika.
