Romāns turpinājumos.96. – Visi domā, ka esmu slinka, un visas tās vainas man no mazkustības un pārmērīgas ēšanas. Bet viss taču ir otrādi. Kā mazliet par strauju paejos, tā sirds gurst, kā pārāk smagu paceļu, tā pakrūte sāp.
Romāns turpinājumos.96.
– Visi domā, ka esmu slinka, un visas tās vainas man no mazkustības un pārmērīgas ēšanas. Bet viss taču ir otrādi. Kā mazliet par strauju paejos, tā sirds gurst, kā pārāk smagu paceļu, tā pakrūte sāp. Nevienam es tādu likteni nenovēlu. Nevienam , – Lonija nobeidza, pēdējos vārdus īpaši uzsvērdama. Brūnās acis no dusmīgi savilkto uzacu apakšas raudzījās māsā tik izaicinoši, it kā tieši viņa būtu tā pati neticīgākā no visiem.
Namamāte droši vien vēl daudz ko būtu pastāstījusi par savām kaitēm, taču pagalmā nodūca un spēji apklusa motors. Guļamistabas durvīs parādījās Jāzeps. Vēl gan bāls un iekritušiem vaigiem, arī gaitā nedrošs un mazliet trīsošām rokām, tomēr jau dzīvīgu mirdzumu acīs un sirsnīgu smaidu uz lūpām. Gaviļnieks nebija paspējis tikt līdz koridora durvīm, kad tās atvērās pašas un vedekla Žanna iestūma istabā pagaidām vienīgo Jāzepa Breģa mazbērnu – sārtvaidzi Lindu. Meitenei rokās bija tik liels dekoratīvu zaļumu un baltu neļķu pušķis, ka viņa to tikko spēja noturēt.
– Ej, dod vectēvam puķes, -mudināja māte, taču mazā neklausīja. No sen neredzēto cilvēku tuvuma apmulsusi, viņa stāvēja, ziedus krūtīm cieši piespiedusi, un caur pieri dusmīgi blenza vecajā vīrā.
– Tāds kā joks! Pati taču gribēji pie vectētiņa, bet nu, kad esam atbraukuši, tad vairs neproti uzvesties, – kaunināja Žanna.
– Lai nu paliek, – samierinoši pasmaidīja Jāzeps, – sen jau neesam tikušies. Laikam esi mani piemirsusi, bet gan jau vakara gaitā mēs atkal sadraudzēsimies, – viņš teica, noliekdamies pie bērna.
Ar vienu roku Jāzeps ņēma ziedus, ar otru sniedza meitenei šokolādi. Nevarētu teikt, ka mazule par vectēva dāvanu īpaši priecātos, tomēr saldumi viņai noteikti patika labāk nekā puķes.
– Redz, kāds spoks, – smējās Žanna. – Mājās to vien kladzināja: pie vectēva braukšu, pie vectēva braukšu! Kad nu beidzot esam atbraukuši, tad skatās kā uz svešinieku. Nu, Linda, dod vectēvam buču, – viņa mudināja, vairāk gan tāpēc, lai mazliet attālinātu mirkli, kad pašai būs jāveic šis ne visai patīkamais pienākums.
Mazā noliedzoši papurināja galvu un dusmīgi piepūta vaigus.
– Lindiņ, bet tas taču tavs vectētiņš, – mīlīgi smaidot, sievai talkā nāca Vismants. Skuķēns tikai pabolīja baltas acis un nelikās tēva teikto dzirdējis.
– Lai nu paliek, – Jāzeps atkal gurdi pasmaidīja. – Nav jau arī nekāds brīnums, ka mazā mani vairs neatceras. Jūs taču tik sen neesat te bijuši…
Lai gan Jāzeps nebija domājis kādam ko pārmest, tomēr Vismants sajutās vainīgs.
– Tēt, mēs tiešām esam ļoti aizņemti…, – viņš nomurmināja un pastūma sievu un meitu dziļāk istabā. Aiz viņa durvīs parādījās Anetes sarkanbrūni krāsotais un moderni safrizētais matu ērkulis un Edmonda pelēcīgi dzeltenā seja iekritušiem vaigiem.
– Tas, tēt, tev no mums, – dzidri, bet vēsi nozvanīja Anete. Izklausījās tā, it kā viņa teiktu runu vecāku sapulcē. Edmonds pastiepa tēvam platu, mīkstu plaukstu. Vidējā pirkstā iemirdzējās masīvs zelta zīmoggredzens.
– Nu tad, vecais, turies, – viņš teica, tēvu apkampdams un pa muguru viegli iepliķēdams.
– Ko nu, kas tad nu man cits atliek, – atsmēja tēvs, satikšanās priekā piemirsis vēl nesenās slimības grūtumu un to, ka tieši šajās smagajās dienās jaunākajiem dēliem ne reizi neizdevās izbrīvēt laiku un kaut uz īsu mirkli iegriezties vājinieku apraudzīt.
Tikko viesi bija atģērbušies, virtuves durvīs parādījās Dagnija ar kūpošu zupas terīni rokās.
– Sveiki atkal “Pabērzos”, sen neredzētie! Nu tikai žigli pie galda, citādi līdz rītam nepaspēsiet notiesāt visus labumus, ko mēs ar Loniju esam pieražojušas, – viņa līksmi uzsauca, novietodama trauku galda vidū.
