Vismants tikai piekrītoši pamāja un cītīgi stūķēja mutē pīrādziņu pēc pīrādziņa. Bija skaidri redzams, ka viņš nevēlas runāt par savām darīšanām.
98.
Vismants tikai piekrītoši pamāja un cītīgi stūķēja mutē pīrādziņu pēc pīrādziņa. Bija skaidri redzams, ka viņš nevēlas runāt par savām darīšanām.
Taču tieši jaunākā dēla gaitas tēvu interesēja visvairāk, jo pastarīša biznesā viņš bija ieguldījis visus savus ietaupījumus. Velti izgaidījies, kad dēls sāks runāt pats, Jāzeps noklepojās.
– Un kā tev, Vismant, pa savu maizes ceptuvi iet? – viņš it kā starp citu jautāja.
– Vai man? – atjautāja Vismants, tad paraustīja plecus un mākslotā nevērībā pavīpsnāja. – Labi!
– Mūsu pusē gan runā, ka tavi darbinieki neesot apmierināti, jo darba daudz, bet algas mazas, – tēvs bažīgi iebilda. Vismants tikai īgni atmeta ar roku:
– Papu, ko tu klausies visādas tantiņu tenkas! Ja kādam nepatīk, lai staigā. Gribu gan redzēt, kur vēl tik labu vietu atradīs: darbs siltumā un zem jumta, alga vienmēr laikā, brāķētos kukulīšus var iegādāties par puscenu, – attrauca Vismants, aizvainojumā pietvīcis.
– Es jau neko nesaku, dēls. Es pilnīgi ticu, ka tu centies visu izdarīt uz to labāko. Tik tie ļaudis tā nesmuki runā, – samierinoši pasmaidīja Jāzeps.
– Lai viņi runā! – Vismants dusmīgi uzsita galdā dūri.
– Skauž, tāpēc arī runā, – vīram talkā metās Žanna. – Un arī tas daudziem nepatīk, ka pieprasām stingru kārtību. Pie mums ne grams miltu, ne šķipsniņa cukura bez manas ziņas nepazudīs, – viņa bēra vārdus kā pupas.
– Mēs jau neko nesakām. Mums jau taisni gribas, lai jums veicas. Tad vismaz ir cerība, ka kādreiz dabūsim atpakaļ savu naudu, – nu sarunā iesaistījās arī Lonija. Izredzes atgūt vīra naudu viņu satrauca krietni vairāk nekā pašu Jāzepu.
– Dabūsiet jūs savu naudu, dabūsiet, – aizvainoti nošņāca Vismants. Arī Žanna dusmīgi savilka uzacis. Juzdama, ka saruna ievirzās strupceļā, iejaucās Dagnija.
– Nu, mīļie viesi, padodiet savus zupas šķīvjus. Tūdaļ celšu galdā kaut ko tik gardu, ka pašai taisni bailes, ka kāds nenorij mēli, – viņa bezbēdīgi iečalojās un izsteidzās virtuvē. Pēc brīža galda vidū kūpēja ar āboliem pildīts zoss cepetis.
Kādu brīdi visi atkal ēda klusēdami. Vienīgie telpā dzirdamie trokšņi bija sienas pulksteņa tikšķi un galda piederumu šķindoņa. Kad klusums kļuva par daudz neomulīgs, pati to nemaz negribot, pieaugušajiem talkā nāca Linda. Pasniegusies un satvērusi abām rociņām sulas glāzi, viņa neveikli sašūpojās uz krēsla, un uz baltā galdauta izplūda košsarkans sulas traips.
– Linda, tu nekad nevari uzvesties kā normāls cilvēks! – spējās dusmās izsaucās Žanna.
– Nekliedz uz bērnu, viņš nav vainīgs, – Vismants metās meitu aizstāvēt.
– Kā tad, tad jau vainīga būšu es, – atcirta sieva, pielēca no galda, norāva skuķi no krēsla un ar Dagnijas pasniegto dvieli sāka slaucīt nolieto kleitiņu un galdu.
– Lai nu paliek, meit, nelaime tak nav tik liela, – arī Jāzeps mēģināja mierināt satraukto vedeklu. Taču labi domātā piezīme sievieti tikai vēl vairāk saērcināja.
– Nav ko aizstāvēt! Linda ir taisni kā bez nagiem! Tā mums iet mājās, un tas pats notiek arī ciemos. Lai kam viņa pieķeras, viss jūk un brūk. Smurgulis tāds, ne bērns, – Žanna rājās, mazuli aiz rokas kratīdama.
– Sieviņ, beidz, – Vismants aplika sievietei roku ap pleciem, mēģinādams viņu nomierināt. Taču Žanna roku dusmīgi atgrūda un nu metās rāt vīru.
– Jā, tu jau vienmēr gribi būt tas labais. Tāpēc arī skuķis ir tā izlaidies, ka nevienu vairs neklausa. Tik niķīgs un gražīgs, ka riebjas skatīties. Bet, ja ko saku, tad tūdaļ esmu slikta, – sieviete sēca, dusmās piesarkusi.
