Romāns turpinājumos.99. Jau krietni apaļais zods un lielie baltas plastmasas auskari pie katra vārda mētājās kā teiktā patiesumu apliecinādama. Jāzeps piecēlās. – Jāiet uzsmēķēt. Varbūt kāds nāks man līdzi, – viņš teica.
Romāns turpinājumos.99.
Jau krietni apaļais zods un lielie baltas plastmasas auskari pie katra vārda mētājās kā teiktā patiesumu apliecinādama.
Jāzeps piecēlās.
– Jāiet uzsmēķēt. Varbūt kāds nāks man līdzi, – viņš teica. Edmonds un Vismants tūdaļ piekrita.
Cēlās arī Dagnija un Lonija. Ne vārda neteikušas, viņas žigli novāca galda piederumus un apmainīja galdautu, tad sāka mazgāt traukus. Anete un Žanna iegāja vecāku guļamistabā. Galvu nodūrusi, Linda stāvēja istabas stūrī un caur pieri vēroja apkārt notiekošo. Sapratusi, ka neviens viņai uzmanību vairs nepievērš, meitene paņēma no palodzes tur nejauši pagadījušos pildspalvu un sāka urbināt zem televizora paklāto krustdūrienā veidotiem rakstiem rotāto sedziņu.
– Diez vai vecmammai patiks, ka tu te tā darbojies. Ka tik atkal neiznāk bāršanās, – smaidot aizrādīja Margots, kuram bija kļuvis meitenītes žēl.
Mazā žigli iesvieda pildspalvu kaktā, salika rokas aiz muguras un sabozusies caur pieri paraudzījās onkulī.
– Varbūt gribi paskatīties kādu grāmatu? Man dažas ir, – nelikās mierā Margots. Linda noliedzoši papurināja galvu.
– Žēl gan. Es labprāt būtu tev parādījis, – novilka Margots. Viņam jau sen bija apnikusi nejēdzīgā nīkšana pie galda. Tad jau daudz labāk bija parotaļāties ar bērnu. Lai gan vēl maza, Linda tomēr bija daudz patīkamāks sarunu biedrs nekā pieaugušie, kuri cita nekā nezināja, kā vien plātīties ar savām peļņas iecerēm un klusībā priecāties, ja otram kāds darbs nav izdevies pietiekami labi. – Ja tu nenāc, tad es grāmatas skatīšos viens, – noteica vīrietis un pagriezās uz iešanu.
– Nē, es arī iešu, – izsaucās Linda un pieķērās onkulim pie elkoņa. Arī viņa šajā savstarpēji nedraudzīgo pieaugušo pasaulē jutās vientuļa, tāpēc Margota rāmais miers bērnu saistīja.
Palikušas divatā, Dagnija un Lonija metās aprunāt Žannu un visu jauno paaudzi kopumā.
– Nu briesmīgs cilvēks tā Vismanta sieva, – paraustīja plecus Dagnija, tomēr bailīgi atskatīdamās pār plecu, vai kāds nedzird. – Šitā bārt bērnu par tīrajiem niekiem un svešu cilvēku klātbūtnē!
– Vai nu tikai bērnu, – atmeta ar roku Lonija. – Dabū savu tiesu Vismants ar. Tāpēc jau tādas valodas klīst, it kā abi šķirties taisās.
– Kurš jauns pāris tad nu nebaras. Tāpēc jau tūdaļ nav jāšķiras, – iebilda Dagnija.
– Vai nu mums kāds ko saka, vai padomu prasa, – nopūtās Lonija. – Abi jauni, abiem asinis karstas, neviens mazāks palikt negrib. To jau tikai ar gadiem cilvēks saprot, ka vienu otru reizi ir gudrāks šo to noklusēt…
Vecā sieva, kura pati bija piedzīvojusi divas laulības un vairākas vētrainas mīlas dēkas, nu runāja tik prātīgi kā mīlas lietu pravietis. Dagnija māsas teiktajā klausījās ar neviltotu interesi. Viņai vaigi kaisa priecīgā apziņā, ka pašas mājā viss ir kārtībā. Beidzot nenoturējās un izteica to, kas jau visu vakaru dega uz mēles.
– Jā, mās, tev gan grūti. Paldies dievam, es par saviem bērniem sūdzēties nevaru. Tak nav tas mans Olafs nekāds zelts, bet vedekliņa aptekā viņu kā čakla bitīte. Slikta vārda no Lanītes nedzirdēsi. Mani tik par mammīti vien godā, lai gan visiem tak zināms, ka vedeklas ne pārāk ieredz savas vīramātes.
Lonija piekrītoši pamāja ar galvu. Viņa bija tik ļoti aizņemta ar pašas grūtā likteņa apcerēšanu, ka pat lāgā neieklausījās māsas teiktajā. Dagnija arī atbildes negaidīja. Reiz sākusi pašslavināšanos, viņa to darīja pilnu krūti.
– Reta sieva tā māk kā mana vedekliņa, – viņa jūsmoja. – To vien dzirdu: “Olafiņ, vīriņ.” Taisni jābrīnās, kur viņai tāda pacietība. Tak iedzer manējais, draņķis. Arī meitieši viņam tīri labi patīk. Cik reizes neesmu tā nodomājusi: būtu gan man tas dēls no ceļa nogājis, ja nebūtu dievs viņam devis šo sargeņģeli.
– Jā, tāda nu reiz ir tā sievietes sūtība: saprast un piedot pat tad, kad sirds no sarūgtinājuma vai pa muti kāpj ārā, – piekrita Lonija.
– Jaunie jau tagad kā uzburti uz mīlestību. Tā viņiem nu katra vārda galā. Bet kurš var pateikt, kas tā mīlestība tāda īsti ir? Man domāt, tā ir gribēšana. Kad tā pāriet, tad arī mīlestība galā.
