“Te tev nu bija! Mūsu klusā naivulīte ir mani apsteigusi,” pie sevis nodomāja Žanna. Kurš tad nu nezināja, ka Edmonda un Anetes attiecības vairāk nav nekā ir.
101.
“Te tev nu bija! Mūsu klusā naivulīte ir mani apsteigusi,” pie sevis nodomāja Žanna. Kurš tad nu nezināja, ka Edmonda un Anetes attiecības vairāk nav nekā ir. Bija brīži, kad abi mīlējās kā negudri un draudzīgāku pāri pat iedomāties bija grūti. Trīs kopdzīves gadu laikā vismaz reizes piecas abi laulātie draugi jau bija nonākuši tik tālu, ka somas sakravātas un abi gatavi atgriezties katrs pie saviem vecākiem. Tomēr allaž gadījās kas tāds, kā dēļ vajadzēja izlīgt. Te Anetei pēkšņi likās, ka viņa beidzot ir mātes cerībās, te atkal Edmonds nopelnīja necerēti lielu naudas žūksni un varēja nomainīt vienistabas dzīvokli pirmajā stāvā pret divām istabām trešajā.
– Tu nopietni domā Edmondu pamest? – Žanna vēlreiz pārjautāja, intuitīvi nojauzdama, ka šoreiz situācija ir citāda nekā parasti.
Anete noliedzoši papurināja galvu.
– Ja drīkst zināt, kurš tad ir tas laimīgais, kas savaldzinājis tavu sirdi? – painteresējās svaine.
– Gan jau uzzināsi, – pasmīnēja Anete. – Vienu gan varu teikt: viņš ir daudz labāks, mīļāks, gādīgāks un gudrāks par Edmondu. Kaut tu zinātu, kā man ir noriebies tas mūžam iecietīgais smaids, kā mani kaitina pastāvīgā neziņa par rītdienu un naudas trūkums! Es ceru, ka pavisam drīz tas viss man beigsies.
– Tad jau tu būsi “nocopējusi” kādu biznesmeni, – uz labu laimi minēja Žanna un bija patiesi pārsteigta, kad radiniece piekrītoši pamāja.
Savukārt Anete ar patiku noraudzījās iespaidā, kādu jaunā ziņa atstāja uz svaini. Tad viņa līksmi iesmējās:
– Nu tu zini tieši, cik tev jāzina. Vairāk es nevaru teikt. Vismaz pagaisām ne. kamēr viņš nav izšķīries no sievas…
– Viņš ir precējies, – saausījās Žanna.
– Diemžēl jā, – pamāja Anete. – Taču viņa sieva ir īsts aitas un pūķa krustojums. Viņš ļoti nožēlo, ka tādu apprecējis. Un… viņš tiešām ir neiedomājami bagāts. Šobrīd viņš ceļ māju pilsētas pašā skaistākajā vietā…
No skaudības un dusmām Žannai gandrīz vai asaras sariesās acīs.
– Kur tad tu šo nogrābi? – viņa noprasīja, indīgi smīnot.
Anete tikai pasmaidīja un pielika pirkstru pie lūpām:
– Tas ir mūsu noslēpums. Tikai tev varu pačukstēt, ka es viņam palīdzēju nokārtot vienu ne visai godīgu mantojuma lietu… Bet vispār viņš ir baigi foršs vecis!
Un Anete sāka stāstīt jautrus atgadījumus no sava ne pārāk ilgā mīlas sakara, kas solīja tik daudz jaukumu. Žanna gan māja ar galvu, taču patiesībā svaini nemaz nedzirdēja. Viņa vai plīsa no žēluma, apcerēdama pati savu nelaimīgo dzīvi.
Savu vecāku mājās Žanna bija jutusies nevajadzīga un negribēta, tāpēc apprecējās tikko sešpadsmit gadus veca. Tomēr laulība gaidīto piepildījumu un apmierinātības sajūtu nenesa. Vēl ļaunāk. Ja attiecību sākumā Vismants Žannai bija licies smalkjūtīgs, saudzīgs un kluss, tad viņa atskārta, ka patiesībā vīrs ir neizlēmīgs, pabailīgs un gļēvs. Asprātības, kas savulaik tā saistīja uzmanību, tagad kaitināja, jo tās atkārtojās dienu no dienas. Likās, ka abu savstarpējās attiecības ir milzīgs lauks, kurā īpaši krāšņi sakuplo tieši neizpratnes, neiecietības un dusmu nezāles, nomākdamas katru veselīgu asnu…
Žannai bija grūti par to domāt. Bet vēl grūtāk viņai nācās savas drūmās domas paturēt sevī. Tāpēc brīdī, kad svaine dziļāk ievilka elpu starp diviem gariem un raibiem piedzīvojumu pārstāstiem, Žanna, tikai ar pūlēm asaras valdīdama, izdvesa:
– Kā es tevi apskaužu! Ja man tā būtu…
Anete izbrīnā savilka uzacis. Tobrīd viņa jutās viegla un droša kā putnēns brīdi pirms pacelšanās gaisā, tāpēc radinieces drūmā noskaņa mulsināja.
– Jā, jā, es tevi apskaužu, – apliecināja Žanna, redzēdama Anetes acīs neizpratni. – Man ir kauns to atzīt, bet esmu apprecējusi gatavo lupatu un muļļu. Kas no tā Vismanta ir? Kad jau strādā, tad neviens nevar ar viņu sacensties. Bet cik nu viņš strādā! Vairāk jau dzer, – vaļsirdīgi runāja jaunā sieviete, uzskatīdama sarunu biedreni ne tikai par radinieci, bet zināmā mērā arī par draudzeni.
