104. Sarunas nevedās. Pirmo reizi divatā ar vecāko no māsas audžudēliem palikusi, sieviete atskārta, ka jaunajam vīrietim tiešām ir savdabīga dzīves uztvere.
104.
Sarunas nevedās. Pirmo reizi divatā ar vecāko no māsas audžudēliem palikusi, sieviete atskārta, ka jaunajam vīrietim tiešām ir savdabīga dzīves uztvere. Pat tik vienkāršu jautājumu kā tēva veselība apspriežot, Margots pamanījās priekšplānā izvirzīt Dievu.
Mūsu spēkos stāv visai maz. Pareizāk būtu šajā gadījumā paļauties uz Visaugstāko, – viņš teica, trauslu stikla glāzi zili rūtainā linu dvielī rūpīgi spodrinādams. – Es aizlūdzu par tēva veselību ik dienas un esmu tiešām pateicīgs, ka mūsu Radītājs ir manas lūgšanas uzklausījis.
Vai nu tikai dēļ tavām lūgšanām vien viss iet uz labu. Daktere arī te nāca veselu nedēļu un trīs reizes dienā špricēja. Tak zāļu arī viņš izdzēra prāvu kaudzi, – ērcīgi piezīmēja Dagnija, zupas terīni skalodama.
Tas viss tā bija. Tomēr pat vislabākās zāles ne nieka nespētu, ja līdzās nestāvētu Dievs ar savu svētību. Cik daudz nav tādu gadījumu, kad gluži vesels cilvēks aiziet aizsaulē no pavisam niecīgas kaites, piemēram, aklās zarnas iekaisuma. Un tāpat ir zināmi gadījumi, kad liela, patiesa ticība cilvēkam palīdz apturēt vēzi, – neatlaidās Margots.
Diez vai nu viss ir tā, kā tu saki, – īgni atņurdēja Dagnija, nažus un dakšiņas papes kārbiņās kārtodama. – Ja jau Dievs visiem un visur tā līdzās stāvētu, tad jau būtu smalki. Palūdz tik un taisni pirms algas dienas uz līdzenas vietas atrodi zemē nokritušu simtnieku. Vai atkal, ja iesāpas galva vai mugura, palūdz tik, un sāpe tiek kā ar roku atņemta. Diemžēl tā nav. Es zinu cilvēkus, kuri lūdz caurām dienām, bet labuma nekāda.
Man žēl, Dagnija, ka jūs, kuru es uzskatīju par ļoti gudru cilvēku, spriežat tik primitīvi. Dievs nav veikalnieks un mūsu dzīve nav prece. Drīzāk tā ir uzdevums, ko katrs risina pats pēc saviem ieskatiem. Dievs tādā gadījumā ir gudrs skolotājs, kurš uzmanīgi vēro katru savu audzēkni, – rāmi iebilda Margots, taču Dagnija viņu skarbi pārtrauca:
Izklausās jau briesmīgi skaisti, bet, – ja tas tavs Dievs ir tik uzmanīgs un iejūtīgs, kāpēc viņš pieļauj tādas lietas kā slepkavības un karš? Vai atkal izsūtīšanas? Vai tad tie cilvēki, kurus aizveda uz Sibīriju, Dievu lūdza mazāk nekā mēs?
Margots pavīpsnāja. Viņš nebija gaidījis, ka radiniece tik ļoti iekarsīs, runādama par ticības lietām. Tomēr neatbildēt uz tik būtisku jautājumu nevarēja. Pakasījis degunu, vīrietis pasmaidīja.
Es domāju, ka tie cilvēki, par kuriem jūs runājat, bija daudz nosvērtāki un dievbijīgāki, tāpēc arī tēvam tīkamāki nekā mēs šodien, – Margots rāmi teica, slapjo dvieli uz aukliņas virs plīts pakārdams. – Tomēr nevar aizmirst, ka arī tie, kuri izveda mūsu tautiešus svešumā, bija Dieva bērni. Tēvs neļāva viņiem rīkoties, taču viņam sāpēja, ka bērni rīkojas tik nesaprātīgi un nežēlīgi.
Tu gan esi apbrīnojams cilvēks, – sašutusi izsaucās Dagnija. – Tā var runāt tikai tāds, kurš savā dzīvē vēl nekā nav pieredzējis!
