Romāns turpinājumos. 105. – Nē, tā var runāt cilvēks, kurš nebaidās zaudēt. Visiem, ko es pazīstu, šī pasaule un dzīve ir dārgāka par Dieva vārdu un to svētlaimi, kas viņus sagaida pēc nāves.
Romāns turpinājumos. 105.
– Nē, tā var runāt cilvēks, kurš nebaidās zaudēt. Visiem, ko es pazīstu, šī pasaule un dzīve ir dārgāka par Dieva vārdu un to svētlaimi, kas viņus sagaida pēc nāves. Ar mani ir otrādi. Es piederu Tēvam. Viss, kas man vajadzīgs, atrodas viņa rokā. Šajā pasaulē nav nekā, ko zaudējot, es justos satriekts, Vienīgais, no kā es baidos, ir – zaudēt saikni ar savu Tēvu.
Dagnija vairs nespēja klausīties. Žigli pakārusi priekšautu uz durvju stenderē iedzītās nagla, viņa teatrāli uzsmaidīja Margotam, novēlēja arlabunakti uz izgāja no virtuves. Jaunais vīrietis daudznozīmīgi pasmaidīja un pamāja ar galvu, it kā pats savas domas apstiprinādams. Viņš jau sen bija pieradis, ka ir vientuļš.
* * *
Rūpējoties par māsas mājām, Dagnija pavisam novārtā pameta “Rateniekus”. Šurpu turpu skraidīdama, viņš nemanīja, ka dzimtas kuģis pamazām sāk šķiebties. Vispirms jau tas attiecās uz Olafu un Lanu.
Vedekla joprojām bija klusa un naski tecēja visos mājas darbos, lai arī bija jau tik ļoti sabriedusi, ka pati sev vairs knapi varēja apaut kājas. Toties Olafs kļuva jo dienas dīvaināks. Negaršoja viņam vairs virumi, ko Lana, milzīgu izdomu pielikdama un naudu taupīdama, gatavoja no putraimiem, kartupeļiem un piena. Tāpat viņam nu derdzās vietām salāpītie krekli un bikses, lai gan pats taču gluži labi saprata, ka par to naudu, ko nopelna, neko labāku pagaidām atļauties nevar.
Bet par visu vairāk Olafu nu kaitināja pati Lana. Viņam bija pretīgi vērot, kā sieva, kājas izdilušās rīta čībās ieāvusi un uzblīdušo augumu izbalojušā plecu lakatā salīgi vīstīdama, šļūkā no vienas istabas otrā, šo to piekārtodama un uzslaucīdama. Viņam derdzās sievietes kustības, kas bija tik neveiklas un biklas, it kā viņa baidītos pieskaroties ko sabojāt. Viņu padarīja vai traku iecietīgais smaids, kas vienmēr rotājās Lanai sejā. Tā vien likās, ka mīļā miera labad sieviete ir gatava paciest visas pasaules mocības.
Tieši šis smaids Olafam nepatika visvairāk. Sirsnība, dvēseles miers un pacietība nebija tās vērtības, kuru alka vīrieša mīlas pārņemtā sirds. Viņam gribējās būt neprātīgam, ļauties kvēlei un izjust dzīvības trauksmaino pulsējumu, bet Lana ar savu klātbūtni visu sabojāja. Olafs tāpēc kļuva jo dienas īgnāks. Viņš sāka strīdu par katru nieku un klusībā priecājās, ja izdevās izsist sievu no līdzsvara. Vīrieša nekaunība sasniedza augstāko pakāpi kādā ceturtdienas vakarā.
“Ratenieki” lēnām pieklusa, laizdamies miegā. Vienīgi Lana vēl grabinājās virtuvē, mazgādama vakariņu traukus un lāpīdama pašas adītās vilnas zeķes. Toties savā istabā un katrs savā gultā jau kādu stundu mierīgi šņākuļoja Ints un Kristiāna. Arī Olafs bija apgūlies. Viņš smēķēja un garlaikoti vēroja, kā ceļas augšup meistarīgi izpūstie dūmu gredzeni. Atdūrušies pret nomelnējušiem griestiem, tie saira sīkos vilnīšos, veidodami daždažādus tēlus. Tur bija māja šalcošas jūras krastā jūras krastā un pāri akmeņiem skrejošs pavasara strauts, slaidu balerīnas roku noslēpumainais vēdījums skatuves zilganā puskrēslā un straujai kustībai gatavs plīvurs tītās Venēras stāvs. Jo vairāk Olafs pētījas, jo tālāk no realitātes aizgāja. Pēkšņi viņam likās, ka kāda neredzama roka no pelēkajām grīstēm sāk veidot pazīstamu tēlu. Tam bija tumšas, it kā izbrīnā slaidi izliektas uzacis, taisns deguns un apaļa, kaprīzi smaidoša mutīte…
Tikai mirkli Olafs bija baudījis vīzijas burvību, kad strauji vērās durvis un istabā ienāca Lana.
– Kļūst vēsāks. Jau šobrīd ir divi grādi zem nulles. Ja tā turpināsies, tad rīt būs pamatīgs sals, – viņa teica un drebinādamās nāca pāri istabai. Baltajā, nedaudz caurspīdīgajā trikotāžas naktskreklā, kas sievietei sniedzās tikai līdz ceļiem, skaidri iezīmējās krūšu apaļumi ar brūniem laukumiņiem galos un milzīgs vēders.
– Būtu vismaz kaut ko jēdzīgu uzvilkusi mugurā, – Olafs īgni izgrūda caur zobiem un pagriezās ar seju pret sienu.
– Ko tu teici? – Lana pārjautāja, uz ķeblīša spoguļa priekšā apsēzdamās. Ar ierastu kustību viņa izņēma no matiem gumiju. Pāri pleciem atšļuka tumšas, viegli viļņainas un jau krietni sataukojušās cirtas.
– Es teicu, ka tev nu gan par aukstumu nav ko raizēties, jo mājās vien tupi, – dusmīgi atcirta Olafs.
