Arī Gulbenes novada lauksaimnieki domā par to, kā papildināt savus ienākumus, un pievēršas mājražošanai, jo ar mājražošanu cilvēks droši var nodarboties arī pats savā virtuvē. Diemžēl Pārtikas un veterinārā dienesta Austrumvidzemes pārvaldē pērn savu darbību reģistrējuši tikai deviņi mājražotāji.
“Lai darbība būtu legāla, par mājražotāju noteikti ir jāreģistrējas Pārtikas un veterinārajā dienestā, jo ikviens cilvēks vēlas būt drošs, ka iegādājas kvalitatīvu un prasībām atbilstošu mājās ražoto produkciju. Uzskatu, ka mājražotājiem izvirzītās prasības nav tik sarežģītas, lai tās nebūtu iespējams ievērot. Ar tām var iepazīties Zemkopības ministrijas interneta mājas lapā, un pēc tam izlemt, kā rīkoties,” saka Pārtikas un veterinārā dienesta Austrumvidzemes pārvaldes inspektore Ārija Ločmele.
Taisnība – pa vidu
Gulbenes novadā pieci mājražotāji reģistrējušies kā piena produktu tirgotāji, viens – augu izcelsmes produktu ražotājs un trīs – maizes un miltu izstrādājumu ražotāji. Ā.Ločmele mudina zemniekus šogad daudz aktīvāk pievērsties mājražošanai.
Mājās ražotos piena produktus un maizes un miltu izstrādājumus pircējiem piedāvā zemniece Līksma Markova no Galgauskas pagasta. Viņa uzskata, ja mājražotājs ir noklausījies pirmo pārtikas higiēnas nepieciešamības kursu, tad ir iespējams ievērot visas pārtikas inspektora prasības.
“Noteikumos nav nekā neizdarāma. Arī es Pārtikas un veterinārajā dienestā reģistrējos kā bioloģiskā mājražotāja, jo, piemēram, cepu tikai bioloģisko rudzu maizi no bioloģiski iegūtiem rudzu miltiem. Galvenais, ar ko saistās mājražotāju lielākās rūpes, ir tirgus. Man kā mājražotājai nav kur likt savu produkciju. Tā nav tāda, lai ar to varētu braukāt pa tirgiem, kas bieži vien notiek vienā laikā vairākās vietās,” saka L.Markova.
Savukārt Gulbenes novada lauksaimnieku biedrības konsultante Mudīte Motivāne domā, ka mājražotājiem pašiem vajadzētu būt atsaucīgākiem un kopīgi domāt par tirgus iespējām konkrētā vietā. “Bija piedāvājums no kafejnīcas “Pienenīte” īpašniekiem, lai mājražotāji tai piedāvātu savu produkciju, bet nebija cerētās atsaucības. Esmu gatava uzklausīt katru priekšlikumu, kas saistīts ar mājražošanu, lai tad kopīgi meklētu risinājumu, jo neviens neko gatavu priekšā necels,” saka M.Motivāne.
“Taisnība ir pa vidu tam, kā uzskata mājražotāji, un tam, kas saistās ar konkrētas tirdzniecības vietas radīšanu. Pagājušā gada pavasarī rīkojām semināru, uz kuru aicinājām lauksaimniekus, kas domā par mājražošanu, skaidrojām prasības, kas jāievēro. Tika rasta arī telpa, kur varētu pārdot mājās ražoto produkciju, bet diemžēl nebija atsaucības,” papildina Ā.Ločmele.
Domā, kā gūt peļņu
Tomēr novadā ir lauksaimnieki, kuri vēl tikai domā par mājražošanu. Piemēram, Lizuma pagastā Venta Vanaga domā pievērsties dažādu garšaugu un ārstniecības augu audzēšanai. Tirzas pagasta zemniece Ligita Zvirbule cer, ka nākotnē pircējiem varēs piedāvāt ne tikai svaigus, bet arī žāvētus burkānus un bietes. Līdz šim L.Zvirbule katru nedēļu šos dārzeņus vedusi uz Aizkraukli, lai tur nodotu tālākai pārstrādei. “Lai savā saimniecībā varētu nodarboties ar burkānu, biešu un citu dārzeņu pārstrādi, man ir nepieciešami papildu līdzekļi, jo ir vajadzīga žāvētava, telpa un iekārtas dārzeņu mazgāšanai, jāierīko kanalizācija, jāceļ piebūve gatavās produkcijas glabāšanai. Šobrīd man ir divas izvēles iespējas – tā sakot, “nolikt malā karoti” vai arī meklēt risinājumu, kā gūt papildu peļņu,” saka L.Zvirbule.
