Mājsēde – jaunvārds, kādu netrūkst mūsu ikdienas saziņā. Koronavīrusa klātbūtne un komandantstunda, kas nebija Latvijā desmitiem gadu izbaudīta, izrādījās jaunvārdu veicinoša. Ne dienas bez jaunas virtuālās ziņas un savdabīga izteiciena!
Latviešu literārās valodas vārdnīcas ir novecojušas, un tās diezin vai šķirsta pat valodas pētnieki, varbūt daži urķi – pensionētie latviešu valodas skolotāji, no mājsēdes noguruši. Vai šis jaunvārds, aiztekot laikam, kļūs par vēsturisko vārdu no šīs pandēmijas vēstures?
Tautas mutēs tas nonācis neticamā ātrumā, drīz pēc spārnotā Krišjāņa Kariņa paustā: “Draugi, nav labi!” Nav laba ne Latvijas epidemioloģiskā situācija, ne mūsu noskaņojums, ne savstarpējās attiecības. Trūkst apzinīguma un zināšanu. Līdz šim sastapāmies ar ierastajiem salikteņiem: mājamatniecība, mājīpašums, mājkustonis, mājinieks, mājmācība, mājturība un citiem. Valoda mainās, sadzīve mainās, mēs maināmies. Tagad ir mājsēdes laiks, kuru izbaudām katrs ar savām emocijām un saprašanu, un tas daudziem nešķiet viegls laiks ne emocionālā, ne valstiskā līmenī. Virtuālā saziņa, attālinātās mācības, darbs no mājām, savstarpējā sazināšanās virtuāli, bezkontaktu dzīve.
Mani kā pensionētu ārsti visvairāk uztrauc cilvēku veselības problēmas, kas saasinājušās tieši pandēmijas laikā. Hronisko un mentālo jeb garīgo slimību pieaugums un vardarbība ģimenēs sastopama arvien biežāk. Atklātāk par to tagad runā plašsaziņas līdzekļos. Slimnīcas pārprofilējoties par infekciju slimnīcām, mainījušas ierasto medicīnas darbinieku ikdienu. Reizēm šķiet, ka eksistē tikai jaunatnācējs Covid-19. Dzirdēju oficiālajās ziņās, ka mirstības statistika liecinot, ka tā ir trešajā vietā aiz sirds un asinsvadu un onkoloģiskajām slimībām. Pozitīvi vērtēju radio un valsts televīzijā pausto gan izglītojošo, gan informatīvo saturu, kas pēdējā laikā paplašinājies tieši izskaidrojošajā un analītiskajā virzienā. Man bažas rada tas, ka sašaurinās klausītāju un televīzijas skatītāju interese par notiekošo, cilvēki iegrimst savos skārienjutīgajos, modernajos telefonos, un arī jaunatne un bērni savā starpā nekomunicē ierastajā veidā un, pietrūkstot fiziskajām aktivitātēm, krīt depresijā, atsvešinoties no sabiedrības un ģimenes. Pašreiz normāli liekas komunicēt tikai virtuālajā pasaulē, ieraugot sarunu partneri virtuālajā, spožajā ekrānā.
Reizēm kļūstam dusmīgi un agresīvi, skeptiski noskaņoti ar Latvijā notiekošo, sevišķi jau Covid-19 sakarā. Daudzie valdības ierobežojumi izrādījušies pārsteidzīgi, pieaudzis inficēto, stacionēto un mirušo skaits, un man rodas jautājums: kāpēc? Kas ir izdarīts neefektīgi vai pat nepareizi? Es saskatu galvenokārt mūsu – iedzīvotāju – pieļautās kļūdas un attieksmi. Manuprāt, masku lietošanai ir jāpievērš lielāka uzmanība. Vai maskas mēs lietojam tikai, lai neuzliktu sodu? Tā nav masku balle, ne uzpurņu nēsāšanas mode! Kāpēc maskas jāvalkā visiem? Tas ir arī solidaritātes jautājums. Kā būtu, ja maskas liktu tikai daļa no pūļa? Tad būtu bailes no maskotajiem, izvairīšanās no pārslimojušajiem un aizdomīgajiem. Vai maskas jānēsā arī potētajiem? Jā! Mēs vēl nezinām, kāda un pēc kāda laika būs izstrādājusies imunitāte un vai tā būs ilglaicīga. Tāpēc saka, ka arī pārslimojušie būs jāvakcinē. Kāpēc jānēsā maskas mazajiem skolēniem? Tāpēc, ka viņi, iespējams, ir īstie „vīrusa donori”, kuri pārslimo viegli, netipiski un aiznes infekciju citiem, arī vecākiem un vecvecākiem. Viņi var inficēties arī no skolotāja, kurš var būt vai nu bez maskas, vai citādi aizmāršīgs. Varbūt arī bērni jāradina pie disciplīnas un noteikumu ievērošanas? Maskas ģimenei, maska arī tev! Ar masku grūti elpot? Grūti! Nepatīkami! Tomēr mēs visi esam cīņubiedri pret šo vīrusu – draņķi, kurš atņēmis mums tik daudz!
Protams, nozīme ir roku mazgāšanai: 30 sekundes un ar ziepēm. Drošību rada arī spirtotie dezinfekcijas līdzekļi un divu metru attāluma ievērošana. Un tieši šī attāluma neievērošana kopā ar maskas nelietošanu rada risku, ka mēs turpināsim šo bezgalīgo danci par un ap Covid-19 vēl ilgi. Var spriest, kādas maskas ir efektīgākas, kādām ir tikai dekoratīva nozīme. Ievērojot vispārējās prasības, mēs sevi pasargājam arī no citām infekcijām. Nedzirdam sadzīvē par zarnu slimībām, pat gripa esot retāka viešņa. Vislielāko sašutumu manī radīja raidījums „Aizliegtais paņēmiens”, kurā tika izsekots cilvēkiem, kuri devās nodot pārbaudes analīzes uz Covid-19. Cik zems ir mūsu apziņas līmenis, kāda tumsonība: “Eju, kur gribu, daru, ko gribu! Viss ir nepamatoti! Neticu, apšaubu, ar mani nekas nenotiks!”
Ko darītu es, ja būtu pie teikšanas? Pirmkārt, tikai vakcīna var mūs glābt, un, izpotējot 70 procentus iedzīvotāju, rastos tā saucamā pūļa imunitāte. Visa ažiotāža par pošu bīstamību ir ļoti pārspīlēta un lipīga. Vajadzīga katram individuāla pieeja un ārsta autoritātes spēks. Ieviest pārvietošanās ierobežojumus neuzskatu par efektīgu pasākumu, jo mēs esam pierādījuši pretējo, ka likumpaklausība nav mūsu stiprā puse. Mājas karantīnas ievērošana arī būtu teicams risinājums, ja mēs tiešām spētu un varētu tā valstiski organizēties, lai sēdētu un pārciestu 14 dienas, lai pēc tam turpinātu dzīvi, kā tas bija agrāk. Cik ļoti labi tad bija!
Ir pierādīts, cik ļoti stress un vielas (adrenalīns, kortizols), kas tā laikā izdalās organismā, veicina mūsu imunitātes pavājināšanos, rada bailes un fobijas. Kustības svaigā gaisā vienatnē vai sava „burbuļa” lokā, patīkamas nodarbes, labs garastāvoklis, veselīgs uzturs, savstarpējā pieklājība un cieņa ģimenē, labestība domās un ticība, ka viss būs labi, ja ievērosim šīs elementārās lietas, ievedīs mūs atkal tanī laimīgajā zemē, kurā bijām, kad neko par gaidāmo sarežģīto visas planētas slimību nezinājām.
