Pēc Jaungada sagaidīšanas dzirdējām neskaitāmas atsauksmes, ka salūts bija par īsu un ne īpaši krāšņs, savukārt pēc Gulbenes jubilejas svinībām – kāpēc vispār tas bija jāorganizē, tā ir bijusi tikai lieka nauda šķiešana. Bija, kuriem arī ļoti patika, pat ļoti! Protams, nekad visiem labi nebūs, nepamierinātie būs vienmēr. Tā ir bijis vienmēr, ir tagad un būs arī turpmāk. Tas ir neizbēgami. Bet pavērojiet, cik cilvēki lielākoties pie mums vispār ir īgni, drūmi, dusmīgi, kašķīgi un arī neapmierināti ar dzīvi. Vispār tas laikam nemaz nav jāvēro, tas pats iekrīt acīs. Un tas šoreiz nevienam nav pārmetums. Nebūt nē. Tas liek tikai aizdomāties, kāpēc tā. Un atbilde nav ilgi jāmeklē! Tāpēc, ka cilvēks mūsu valstī nav pirmajā vietā un droši vien vēl arī ilgi nebūs. Tā domāju es, un, kamēr cilvēkiem šeit netiks radīti normāli cilvēcīgi apstākļi, tikmēr nekas nemainīsies un arī no ārzemēm atgriezīsies tikai retais. Kā gan lai smaida pensionārs, mazu bērnu māmiņa vai kāds cits vienkāršais parastais cilvēks, ja, piemēram, izejot no aptiekas vai veikala un nopērkot tikai pašu nepieciešamāko, makā svilpo vējš. Pavisam nesen kāda mamma pastāstīja: lai mazulis tiktu galā ar ziemas laikā noķerto vīrusu, aptiekā atstājusi vairāk nekā septiņdesmit eiro. Makā tik daudz neesot bijis, tāpēc labi, ka tajā brīdī atradās, kas izpalīdz. Turklāt vēl bija tikai mēneša beigas. Kāds cits sapņo nopirkt kurpes pēc apkures sezonas beigām, vēl cits gaida atlaides pārtikas veikalā. Un tas ir tikai loģiski, ka tas viss nomāc. Tāpēc jau vairs sen neizbrīna, ja uz ielas neredzam pretī nākam patiesi smaidīgus, starojošus, ar dzīvi apmierinātus ļaudis – par ko gan smaidīt, ja problēmas rada ikdienišķas lietas. Jā, var jau mēģināt sev iestāstīt, ka, paskat, citi dzīvo vēl sliktāk, bet kāpēc gan būtu sevi jāsalīdzina ar tiem, kam klājas vēl ļaunāk? Negribas teikt un domāt, ka nauda ir svarīga, bet tā tomēr spēlē būtisku lomu. Bez tās šajā materializētajā pasaulē nu nekur.
