Nesen kaut kur mūsu pilsētiņā izlasīju tādu aizbildinājumu iestādes slēgšanai uz nenoteiktu laiku: “Pārtraukums (mākoņi)”.
Nesen kaut kur mūsu pilsētiņā izlasīju tādu aizbildinājumu iestādes slēgšanai uz nenoteiktu laiku: “Pārtraukums (mākoņi).”
Ģeniāli! Es tagad vienmēr, kad saskaitīšos uz savējiem, uz ģimeni, ieslēgšos tualetē un ārpusē pie durvīm piespraudīšu zīmīti: “Lūdzu netraucēt. Slēgts (mākoņi).” Sak, Saules aptumsums, velti debesīs (tas ir – mīļotā Antona sejā) zvaigznes (he, manu labvēlīgo smaidu) meklēt, tāpat neieraudzīt.
Jūs jautāsiet, kāpēc man mākoņi ir tieši tualetes telpā. Tāpēc ka tā ir mana mīļākā istaba. Tā ir vienīgā istaba dzīvoklī, kurai esmu veicis eiroremontu. Tur ir apsildāmā grīda. Tur man ir siltinātais pods ar atzveltni un naktsvijoļu aromātu, automātiskā ūdens nolaišana. Tur man ir tualetes papīra motorizētā padeve (tik maiga kā mīļākās glāsts). Tur man ir skaņu izolējošas sienas un durvis, minibārs un miniledusskapis, kā arī neliela mājas kinozāle un gaismas efekti pēc lietotāja izvēles. Vārdu sakot – mana pasaule. Un es itin nemaz par to nekaunos! Tualetes renovācija man izmaksāja 2000 latus! Kā sacīt jāsaka, civilizācija sākas ar tualeti. Un pats galvenais – mana tualete darbojas (priekš manis galvenokārt) diennakti, un pat svētdienās tai nav izejamās dienas. Tā, lūk!
Manas ģimenes cilvēkiem tas ir lielākais sods, ja papus (tas ir – es) pazūd tualetē uz visu dienu, neatbild uz telefona zvaniem (es te domāju mobilo tālruni), par klauvējieniem nemaz nerunājot. Superīga skaņas izolācija. Turklāt es uzlieku austiņas, briļļukus un skatos savas filmas digitālā četru dimensiju variantā. Kurš gan vēlas labprātīgi iziet no tādas tualetes?!
Ziniet, man mājās ar savējiem ir pastāvīgs karš par tualetes izmantošanu. Nākas pat noslēgt un sievai ar bērniem atvēlēt tualetes apmeklēšanai īpašas stundas un noteikt termiņus, cik ilgi tur ir brīv uzturēties. Smagi mums iet…
Reiz pie manis ciemos bija atnācis mans draugs – kaimiņš Toļiks. Kamēr es pa virtuvi ņēmos, šis nemanot iespruka tualetē un no iekšpuses iekrampējās. Es klauvēju un klauvēju… stundu, divas… četras. Nekā. Nācās zvanīt policijai. Saku – tā un tā, palīdziet! A šie saka, ka mana sūdzība jāadresē ugunsdzēsējiem. Prasu, kāpēc! A šie atbild, ka laikam taču cilvēks ir iesprūdis tualetē un netiek ārā, tātad ir jāglābj, jo varbūt šim tur slikti palicis, varbūt samaņu zaudējis. Skaidrs, ka zaudējis samaņu, tādu vēl neredzētu komfortu baudīdams! Ziniet, nesaucu es glābējus. Bija bail, ka sagriezīs manas ekskluzīvās tualetes durvis. Nolēmu ciesties… dienu, nakti, dienu… ceturtajā diennaktī neizturēja. Iznāca tomēr. Bija, ziniet, nocieties pēc cilvēciskiem kontaktiem. Es, ka krāvu viņam pa aci… Lai i nedomā vēlreiz ienākt manā tualetē. Mums katram sava. Un vēl – sabiedriskā.
