Lejasciemiete Evija Švarce – Švampāne 52 gadu vecumā pirmo reizi dzīvē jutusies kā aktrise, kas lido vismaz pusmetru virs zemes.
Lejasciemiete Evija Švarce – Švampāne 52 gadu vecumā pirmo reizi dzīvē jutusies kā aktrise, kas lido vismaz pusmetru virs zemes. Šīs vienreizējās izjūtas viņai radījušas žurnāla “Ieva” sarūpētās pārvērtības, kad viņa visu dienu saņēmusi tik daudz uzmanības kā nekad.
– Kā tu nokļuvi “Ievas” pārvērtībās? Vai tas bija negaidīts pārsteigums?
– Man tas bija liels pārsteigums. Strādāju Lejasciemā veikalā, bet todien man bija brīvdiena. Atskanēja telefona zvans, un nepazīstama sievietes balss skaidroja, ka zvana no žurnāla “Ieva”. Izrādījās, ka žurnāls saņēmis vēstuli no manas meitas Agneses, kura pieteikusi mammu “Ievas” pārvērtībām. No uztraukuma nespēju pateikt ne vārda.
– Tad jau Agnese bija uzrakstījusi labu vēstuli, kas spēja žurnāla darbiniekus pārliecināt, ka pārvērtības nepieciešamas.
– Agnese bija rakstījusi, ka man ir bērni un jau mazbērni, ka esmu aizņemta ar darbu, ka sev atlicināt laiku atliek maz, ka līdz šim neesmu apmeklējusi skaistumkopšanas salonus un tamlīdzīgi. Meita bija uzsvērusi, ka ļoti vēloties, lai mamma piedzīvotu līdz šim nebijušas pārmaiņas. Bez domāšanas piekritu pārvērtībām. Telefona saruna notika pirmdien, bet jau piektdien sēdos autobusā un braucu uz Rīgu.
– Jau zināji, kurā skaistumkopšanas salonā tiki gaidīta?
– Tas bija salons “Mezzo”. Biju ārkārtīgi pārsteigta par laipno sagaidīšanu. Uz pārvērtībām vienā dienā bijām uzaicinātas, kā es smejos, divas meitenes. Tiku iepazīstināta, kādā kārtībā viss notiks, nofotografēta, nomērīta, un viss varēja sākties. Tā bija kā jaunas nepazīstamas pasaules izzināšana.
– Ko tu izbaudīji?
– Lai gan es pirms tam pati krāsoju matus, frizieres man ieteica to nedaudz izmainīt, mati ieguva arī jaunu griezumu un sakārtojumu. Tika koriģēta uzacu līnija, guvu pieredzi, kā sejai uzklājams grims un tamlīdzīgi. Pēcpusdiena pienāca nemanot, bet prieku un patiku vairoja tas, ka viss, kas salonā notiek, ir saistīts ar mani. Stundas pagāja nemanot. Tad sākās fotosesija fotosalonā, kur stiliste jau bija sarūpējusi dažādus apģērbus. No visiem man visvairāk iepatikās īss sarkans mētelis, tāpēc to iegādājos, lai vēlāk varētu ar to palepoties arī Lejasciemā. Ja šādu mēteli būtu ieraudzījusi veikalā, nekad neiedomātos, ka tas man piestāv. Jutos kā fotomodele, kas palaikam nomaina kādu aksesuāru vai apģērba gabalu.
Uzzināju, ka droši varu izvēlēties apģērbu košās, dzīvespriecīgās krāsās, ka arī tad, ja ir pāri 50, cilvēks drosmīgi var sekot modes jaunumiem, ka lielisks apģērba papildinājums ir lakats vai šallīte, kas pieskaņota acu krāsai, ka pie raiba apģērba vajadzīgas efektīgas rotaslietas un daudzus citus vērtīgus padomus. Lai gan man daudzi bija teikuši, ka jāmaina matu sakārtojums, aizrādījumus it kā palaidu gar ausīm, bet tad, kad to norādīja arī profesionāli meistari, sapratu, ka aizrādījums ir vērā ņemams. Braucot mājās no Rīgas, jutos kā eiforijā. Man visa diena šķita kā izdevies šovs. Tagad saprotu, kāpēc televīzijas šovi spēj piesaistīt cilvēkus. Mani piezemēja vienīgi apziņa, ka otrā dienā agri no rīta jābūt darbā.
– Saņēmi daudz komplimentu un atzinīgu izteikumu?
– Kad atbraucu mājās, Agnese izsaucās: “Mamma, tu taču izskaties pēc aktrises!” Astoņus mēnešus vecā mazmeitiņa Karlīne no sākuma ar neuzticību raudzījās manī, tad, kad stāstījām, ka tā ir tā pati viņas mīļā vecmāmiņa, tad pazina. Laikam patiešām pirmajā dienā izmaiņas bija lielas. Vērtētāju man bija daudz, jo pašai ir četri bērni un trīs mazbērni, kā arī vīrs un kolēģi. Nākamajā dienā pirmais, ko teica cilvēki, kas nāca iepirkties, bija: “Kā tu esi pārvērtusies!” Nevarēju iedomāties, ka pozitīvas pārvērtības tik ļoti ceļ sievietes pašapziņu.
– Tu savā būtībā esi optimistiska, dzīvespriecīga un sabiedriska sieviete?
– Noteikti. Tikai sabiedriskās aktivitātes šobrīd ir mazliet pierimušas, lai gan biju liela pašdarbniece, dziedāju korī, dejoju deju kolektīvā, spēlēju teātri. Tagad tam visam neatliek laika. Esmu palikusi uzticīga tikai līnijdejām, kas ir mans hobijs. Savā laikā mēdzu lielā ātrumā pārvietoties ar motociklu, laikam tāpēc dēls Mareks ir pārmantojis no manis braukšanas prieku, jo nodarbojas ar autosportu, gūstot labus rezultātus.
– Mēdz sacīt, ka tad, kad sieviete jūtas nomākta, vajag doties pie kosmetologa vai friziera, tas palīdzot. Kā ir tev?
– Šo recepti neizmantoju, jo tas viss šodien maksā dārgi, īpaši, ja saņem tikai minimālo algu. Ja kaut kas nomāc, tad dzīvesprieku rodu bērnos un mazbērnos. Neļauju sev ieslīgt depresijā. Varbūt tam arī neatliek laiks? Vienmēr domāju, vai citiem no tā būs labāk, ja neko citu nedarīšu, kā vien raizēšos. Vai bērniem un mazbērniem patiks vienmēr noskumusi, rūpju pārņemta mamma.
– Kādas tev šķiet sievietes Lejaciemā, Gulbenē, vispār?
– Manuprāt, šodienas sievietes atšķiras, īpaši tās, kas dzīvo Rīgā, un tās, kas mīt laukos. Rīdzinieces salīdzinoši tomēr rod iespēju sev veltīt daudz vairāk laika nekā laucinieces. Lejasciemā pozitīvi, ka tagad ir solārijs, frizētava, ka sievietes tomēr spēj atlicināt naudu, lai to apmeklētu. Dzīvoju ar pārliecību, ka ar laiku arī laukos sievietes būs daudz vairāk sakoptas, frizētas un tamlīdzīgi. Pats galvenais – daudz vairāk smaidīs un priecāsies par dzīvi.
– Kādu naudas summu tu gribētu tērēt sevi sakopšanai mēnesī?
– Neesmu par to domājusi, jo līdz šim, saņemot algu, neesmu atlikusi desmitnieku skaistumkopšanai. Visticamāk, ja man būtu daudz naudas, to izlietotu ceļošanai, protams, censtos sevi vairāk sakopt, bet kļūt par skaistumkopšanas upuri, kas trīc par katru grumbu pierē vai acu kaktiņā, par katru lieko kilogramu, tomēr negribētu. Esmu brīvā stila sieviete, kas ziemā slēpo un vasarā brauc ar divriteni, nebaidoties, ka var nolūzt liekie nagi vai vējš izjaukt frizūru.
– Kādas ir tavas krāsas, kuras labprāt izvēlies apģērbā?
– Man mīļas ir trīs krāsas – zila, sarkana un rozā. Izvēlos arī kaut ko baltu, jo melnā krāsa man nepatīk. Arī bērni novērtē, kas man piestāv. Viņi ir stimuls daudzām manām darbībām. Uzskatu, ka mans uzdevums ir būt saviem bērniem par piemēru. Protams, viņiem katram būs sava dzīve, bet kāds padoms un manis vērojums jau noderēs.
– Tavs ieteikums sievietēm!
– Es novēlu katrai sievietei kaut reizi dzīvē izbaudīt pārvērtības. Ļoti gribētu, lai sievietēm nevajadzētu tik daudz strādāt, jo šodien daļa sieviešu jūtas kā nodzīti darba zirgi. Domāju, ka ārzemēs sievietēm daudz vairāk atliek laika sev. Es pati nevarētu dzīvot bez darba, noteikti kaut ko darītu, bet tikai tik daudz, lai nepārgurtu tā, ka viss, kas notiek apkārt, šķiet mazsvarīgs. Ļoti gribētu, lai atkal Latvijā svinētu Sieviešu dienu, jo šajā dienā sievietes, pašas nemanot, iekšēji mainās, viņām tiek veltīta uzmanība, dāvināti ziedi, šķiet, ka pat vīrieši ir mainījušies.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Evija Švarce – Švampāne.
– Dzimusi: 1954.gadā Lejasciemā.
– Mācījusies: Lejasciema vidusskolā.
– Darbs: šobrīd pārdevēja Lejasciema pārtikas veikalā.
– Ģimene: precējusies. Vīrs Jānis, bērni – Mareks, Agnese, Arta, Agneta
