Gulbenietis Dailis Leimanis ir profesionāls šuvējs, lai gan šobrīd nolēmis no šā biznesa atteikties, uzskatot, ka tajā ir sevi izsmēlis, un, ka ir pārāk jauns, lai ļautos ikdienas rutīnai.
Gulbenietis Dailis Leimanis ir profesionāls šuvējs, lai gan šobrīd nolēmis no šā biznesa atteikties, uzskatot, ka tajā ir sevi izsmēlis, un, ka ir pārāk jauns, lai ļautos ikdienas rutīnai. Ar nākotni Dailim saistās vairākas ieceres, īpaši pēc pieciem Londonā pavadītiem mēnešiem, kur viņš pagājušā gada 12.oktobrī kopā ar vēl 11 latviešiem devās peļņā, pirms tam laikrakstā “Diena” “uzķeroties” nelielam sludinājumam.
Daiļa stāstītais ir tikai neliela daļa no pārdzīvotā, bet ar to pietiek, lai saprastu, ka viņš bijis viens no nedaudzajiem, kam laimējies, kas spējis izturēt, lai gan atradies ļoti tuvu izmisuma bezdibenim. No 12 cilvēku grupas Dailim vienīgajam pieticis spēka svešumā sākotnējo trīs mēnešu vietā pavadīt piecus. Viņš joprojām vēl ir pagājušā laika atmiņu un iespaidu varā, jo sievu Lanu un meitiņu Beāti mīļi apskāva 26.februārī. Ļaujam vaļu Daiļa stāstījumam.
Ātri sapratām, ka mūs māna
Gan draugiem, gan paziņām stāstu, ka uz Londonu darba meklējumos nebraucu tāpēc, ka man Gulbenē būtu bijis slikti, bet, ja cilvēkam rodas iespēja nopelnīt vairāk, kāpēc iespēju neizmantot? Esmu pārliecināts, ka tā rīkoties vēlas ikviens. Viss atkarīgs no tā, cik daudz cilvēks uzdrošinās. Londonā neviens ar atplestām rokām mūs negaida. Katru gadu tur ierodas ārkārtīgi daudz viesstrādnieku. Londona ir liela pilsēta, tomēr radās iespaids, ka visiem tajā nepietiek vietas. Neviens nav braucis atpūsties un izklaidēties, bet strādāt. Iepriekš biju domājis, ka varētu aizbraukt apskatīt Londonu un arī pastrādāt.
Tā bija nejauša sagadīšanās, ka avīzē izlasīju sludinājumu, uzzinot par darba iespējām. Pirms tam biju dzirdējis, ka cilvēkus, kas brauc strādāt uz ārzemēm, māna. Dzirdētais mani nebiedēja, jo biju iedomājies, ka šodien ir citādāk, ka negodīgā rīcība pret viesstrādniekiem pieder pagātnei – līdzīgi kā reketieru uzbrukumi un tamlīdzīgi. Tomēr izrādījās, ka cilvēku krāpšana un mānīšana nav gājusi mazumā, gluži pretēji – daudzi uz tās rēķina iedzīvojas. Cilvēks tiek apmānīts divkārt – gan Latvijā, gan aizbraucot uz ārzemēm, jo firmas savstarpēji visu saskaņo.
To, ka tiekam mānīti, sapratām jau Polijā, kad solītās viesnīcas vietā nakti vajadzēja pārlaist autobusā. Mums tas radīja pirmās aizdomas, – kaut kas nav kārtībā. Ievērojām, ka autobusa šoferi, kas veda mūsu grupu, vispār nav bijuši Londonā un nezina angļu valodu. Viņiem nebija pat ceļu kartes. Kad sākām maldīties pa Francijas ceļiem, meklējot prāmi, lai pārceltos pāri jūras šaurumam uz Angliju, labi, ka grupā bija puiši, kas spēja sazināties angliski. Sašutums pieauga vēl vairāk, uzzinot, ka pašiem jāmaksā par prāmja biļetēm, lai gan par tām jau bijām samaksājuši Latvijā. Sākās skaidrošanās, kāpēc tā. Ar nelieliem draudiem šoferiem tikām uz prāmja. Laikam viņi saprata, ka nav jēgas riskēt, jo 12 pieauguši vīrieši ir ne pa jokam noskaitušies. Mazliet naudas tomēr nācās samest, jo izrādījās, ka ne vienam, ne otram autovadītājam tās nepietika.
Pirmā diena sagādā vilšanos
Nokļūstot Anglijā, ceļā pārdzīvotais aizmirsās. Nobraucot no prāmja, nokļuvām salā, kur bija sāls raktuves, klintis, kalnu ceļi. Nekas neliecināja par Londonas tuvumu. Pa ceļam mēģinājām sazināties ar aģentūru, kurā mums bija jāierodas, bet norādītie telefoni klusēja. Sākās vēl lielāks uztraukums, jo Londonā vajadzēja iebraukt agri no rīta, lai neiekļūtu automašīnu sastrēgumos, kuri, kā pārliecinājāmies, ir prātam neaptverami. Mums neveicās, jo pilsētā iebraucām pulksten 7.00 no rīta, nonākot vislielākajos sastrēgumos. Šoferi apjuka jau tad, kad tuvojāmies maksas brauktuvēm, par tālāko nerunājot. Transporta kustība astoņās joslās, atšķirībā no Latvijas – visi brauc pa kreiso pusi. Divas reizes tik tikko neizraisījām avāriju, jo no pagrieziena mūsu autobuss iegriezās labajā, nevis kreisajā pusē. Beidzot, ap pulksten 11.00, izdevās sazināties ar aģentūras darbiniekiem, kas izrādījās, nebija angļi, bet labi pārvaldīja krievu valodu.
Kad satikāmies aci pret aci, sapratām, ar ko mums darīšana, viens bija gruzīns, otrs – ebrejs, trešais – krievs. Nevarējām paredzēt, ka būs tā, jo, atsaucoties sludinājumam, Rīgā bijām nopirkuši tikai informāciju par darba iespējām Anglijā.
No Latvijas mums atļāva sazināties ar aģentūru Londonā un reālo darba devēju. Grupā katrs braucām ar darba instrumentiem un pārliecību, ka strādāsim savā profesijā, bet viss izrādījās citādāk. Es biju pārliecināts, ka atradīšu darbu celtniecībā.
Sākās vispārēja panika
Pusstundu pacietīgi gaidījām brīdi, kad izkļūsim no sastrēguma. Aģentūrā neviens par to īpaši neuztraucās, bilda, ka tūlīt ieradīsies cilvēks, kas mums palīdzēs. Viņš atsteidzās samērā ātri. Kāpēc lai to nedarītu, ja 12 cilvēki katrs viņam maksā 200 latus. Ar viņa palīdzību pa dažādiem apvedceļiem beidzot veiksmīgi nokļuvām līdz aģentūrai. Diemžēl aģentūras darbinieku izturēšanās un runas stils ticību neviesa. Daudzi cilvēki no grupas vispār bija atbraukuši bez naudas, ticēdami Latvijā solītajam, ka viņi varēs iekārtoties darbā un no pirmās algas par visu norēķināties, tā sakot – uz kredīta. Viņus rupjā veidā izraidīja no aģentūras. Nevienam nerūpēja, kur šie latvieši pārlaidīs nakti, kā sameklēs darbu, ko svešā valstī iesāks bez naudas un valodas zināšanām.
Vērojot aģentūrā notiekošo, sākās drausmīga panika un mēģinājumi sazvanīt mājas. Sapratām, ka esam apkrāpti, ka labākais, ko varam darīt – braukt atpakaļ uz Latviju, jo biļete uz prāmi bija iegādāta arī atpakaļceļam, bet šoferi atteicās to darīt, sakot, ka viņiem četras dienas ir darīšanas pilsētā. Tiem, kam bija paziņas Londonā, mēģināja sazināties, bet neko nevarēja sarunāt. Tur nenotiek kā Latvijā. Neviens nav gatavs tevi negaidot uzņemt savās mājās un piedevām vēl sameklēt darbu. Labākajā gadījumā izmitinās vienu nakti, tālāk cīnies, kā pats vari. Tad gruzīns piedāvāja braukt uz ziedu audzētavu, kas atradās ārpus pilsētas. Domājām, ja vispār aizbrauksim prom no Londonas, nonāksim laukos, kas zina, kā būs tad. Deviņi puiši aizbrauca uz audzētavu, bet mani divi grupas biedri, kas bija brāļi, pierunāja palikt Londonā. Būtībā riskēju. Mierināja tas, ka viens brālis labi zināja angļu valodu. Kur dzīvot nebija.
Piedāvā izmitināt pie pakistāniešiem
Aģentūrā mums piedāvāja iespēju mitināties pie pakistāniešiem, tie pēc ārējā izskata atgādināja kriminālos noziedzniekus, kas atrodas vispārējā meklēšanā. Biju pārliecināts, ja atstāšu savas somas, tad, atgriežoties no darba, tās vairs neatradīšu. Negaidot aģentūrā iepazināmies ar kādu cilvēku, kurš jau trīs nedēļas bija pavadījis Londonā. Viņš uz godavārda iekārtoja mājā, kurā pats dzīvoja. Tobrīd es praktiski biju palicis bez naudas, jo vajadzēja maksāt par uzturēšanos, par transporta izdevumiem un citu. Protams, varēju piezvanīt sievai uz mājām un lūgt, lai atsūta naudu, bet gribējās pašam tikt galā ar problēmām. Biju neziņas un apjukuma varā. Tad, kad brāļi piedāvāja palikt Londonā, vienīgais, no kā baidījos, kaut viņi mani nepamestu, jo jutos kā trešais liekais. Vēlāk tā arī notika, jo viņiem radās dažādas sadzīves problēmas.
Pirmo darbu dabūju jau otrajā dienā pēc ierašanās Londonā. Strādāju lielākajā tirdzniecības centrā Eiropā, kas bija vismaz desmit reizes lielāks nekā “Mols” Rīgā. Lai tam apietu apkārt, bija vajadzīga pusstunda. Kopā ar brāļiem iekārtojām vienu tirdzniecības centra veikalu, bet ne par cerēto samaksu. Pirmā darba nedēļa radīja pārbaudījumus – noberzu kājas tā, ka nespēju paiet. Biju iegādājies jaunus, ērtus ādas apavus, bet nepietika naudas sabiedriskajam transportam, tāpēc neskaitāmus kilometrus mērojām ar kājām, turklāt – lielā ātrumā. Nekad nevarēju iedomāties, ka tā var sabeigt kājas, bet kam svešumā žēlosies? Bija vajadzīgi trīs mēneši, lai kājas izārstētu.
Izmaksā pusi no cerētās algas
Darbs tika solīts trīs nedēļām, bet nostrādāju tikai vienu. Pārliecinājos, ka angļi salīdzinoši ar latviešiem strādā lēni. Ja mums teica, ka darbs paredzēts nedēļai, mēs ar to tikām galā pāris dienās. Darbu vadītājs tā arī teica: “Atvainojiet, paši esat vainīgi, ka tik ātri strādājāt! Mums nav kur steigties.”
Kas ir bieži pieminētais angļu miers, sapratām vēlāk. To raksturo nesteidzīgas sarunas un daudzās kafijas pauzes. Strādā angļi ne īpaši kvalitatīvi, toties tehniskais aprīkojums viņiem ir ideāls. Viss ierīkots tā, lai iespējami mazāk darba vajadzētu veikt ar rokām. Nedēļu nostrādāju, it kā labi nopelnīju, bet problēmas radās, kad aģentūrā vajadzēja saņemt naudu. Kompānija algu sūtīja uz aģentūru, kur to izmaksāja “zem galda”. Aizejot uz aģentūru, tika paziņots, ka kompānija ar mums esot nedaudz pajokojusi, ierakstot lielāku stundu skaitu, nekā strādāts, tāpēc cerēto nemaksāšot. Lai noskaidrotu situāciju, zvanījām uz kompāniju, kas savukārt bija sazinājusies ar aģentūru. “Ja vispār gribat kaut ko saņemt, es jums neieteiktu tā rīkoties!” tikām brīdināti. Pirmajā algā saņēmu nedaudz vairāk kā pusi no solītā. Tā bija nauda, par kuru varējām atbraukt atpakaļ uz mājām, kā to izdarīja brāļi, vai palikt un cīnīties tālāk. Izvēlējos palikt. Negribēju būt tāds, kas, sastopoties ar pirmajām grūtībām, sāk čīkstēt un nolaiž rokas. Kopā ar vēl vienu ģimeni no Latvijas uzsāku trīs mēnešu cīņu ar aģentūru. Problēmas radīja angļu valodas nezināšana. Nelīdzēja pat līdzi dotā lapa angļu valodā ar kompānijas nosaukumu, kurā strādāšu, metro, ar kuru tur var nokļūt, brigadiera vārds, uzvārds un telefona numurs. Tāds nieks vien – piezvanīt un pieteikties. Vienkārši tas varbūt ir anglim, bet ne latvietim, kas tikko ieradies Anglijā, angliski neprot, nekad nav braucis ar metro, piedevām – bez naudas.
Iemācās metro braukt par “zaķi”
Saprotu, tas nebija pareizi, bet arī es metro braucu pa “zaķi”. Ko citu iesākt, ja no rīta jānokļūst darbā, bet naudas biļetei nav? Ja man tobrīd būtu izdzīvošanas ābece, kurā iespējams izlasīt, kā rīkoties ekstremālos apstākļos, iespējams, uzvestos citādāk. Pamazām no tiem, kas Londonā bija pavadījuši ilgāku laiku, uzzināju, pa kuriem vārtiem iet, lai neuzķertos kontrolei, kā jārīkojas, ieraugot biļešu pārbaudītājus. Trīs mēnešus centos ievērot “zaķu” noteikumus. Laimējās, jo ne reizi neiekritu. Lai Londonas metro brauktu bez biļetes, kabatā noteikti vajadzēja būt 10 mārciņām (1 angļu mārciņa – 1 lats). Ja nebija prasītās summas, “zaķi” ved uz policijas iecirkni, kur sods jau bija 100 mārciņas. Ja arī tad nesamaksāja sodu, bezbiļetnieku ielika cietumā.
Tagad domāju, ka mani sargāja Dievs, jo tiem grupas biedriem, kas aizbrauca uz ziedu audzētavu, atņēma pases tāpēc, ka viņiem nebija naudas ko samaksāt par īri. Viņi strādāja, lai nopelnītu līdzekļus īrei un pārtikai. Labākajā gadījumā šiem cilvēkiem mēnesī izdevās atlicināt 50 mārciņas. Tās tika krātas, lai varētu atbraukt atpakaļ uz mājām. Viesstrādnieki no Lietuvas ziņoja policijai par audzētavā notiekošajām nelikumībām un izspiešanām.
Iebilst pret “šaraškina kantoru”
Tikos ar dažādiem cilvēkiem un nožēloju, ka nepratu angļu valodu, jo daudzi piedāvāja labu darbu, saprotot, ar kādu aģentūru esmu sapinies. Man nav iebildumu pret nāciju, bet pret konkrēto aģentūru. Ik pēc divām nedēļām Londonā ieradās autobusi no Latvijas un Lietuvas, vedot cilvēkus, kas vēlējās strādāt. Aģentūra visus reģistrēja un par jau Latvijā vai Lietuvā samaksātajiem 200 latiem solīja, ka izdos atļaujas karti, lai strādātu celtniecībā, ka būsim reģistrēti angļu Valsts ieņēmumu dienestā. Patiesībā saņēmām zīmi, ka esam mācījušies angļu valodas kursos. Būtībā uz Londonu tikām aizvesti kā kreisā prece. Katru rītu pie aģentūras durvīm gaidīja vismaz 20 cilvēki, lai gan bija tikai pieci darba piedāvājumi. Cits uz citu skatījās skaudības pārņemti, jo visi bija konkurenti. Dienām ilgi cilvēki braukāja uz aģentūru, cerot uz darba iespējām.
Trīs mēnešus kūlos līdz paveicās. Saņēmu nosūtījumu strādāt pie kādas melnādainās modes mākslinieces – iekārtot dzīvokli. Darbs bija paredzēts pāris dienām, bet viņai iepatikās, kā strādājam, tāpēc viņa piedāvāja strādāt vēl mēnesi, aģentūrai par to neziņojot. Lai gan saņēmām mazāk nekā pienācās, bijām apmierināti, jo darbs bija vienā vietā.
Tad dabūju darbu pie latviešiem no Valmieras, kam bija sava kompānija. Pārliecinājos, kā latvieši spēj mainīties uz slikto pusi. Pēdējos divus mēnešus kopā ar citiem restaurēju māju kādam kinorežisoram – miljonāram. Paspēju aizbraukt uz mājām laikā, kad arī tur sākās problēmas ar darba organizāciju un samaksu par paveikto.
Bija arī Ziemassvētki bez ierastā noskaņojuma, jo nebija naudas, blakām mīļu cilvēku, neziņa par darbu. Kopā ar citiem latviešiem izcepām karbonādi, lietuviešu veikalā Londonā nopirkām sutinātus kāpostus, kas maksāja piecas reizes dārgāk nekā pie mums, šampanieti un trijatā pasēdējām. Gadu mijā noskaņojums bija mazliet labāks. Salūta laikā pusstundu braucām lielajā panorāmas ratā – visa Londona pie kājām.
Pa visu laiku – trīs ubagi
Pa visu laiku redzēju tikai trīs ubagus, kas, visticamāk, bija iebraucēji. Londonā nav nabago. Atšķirībā no Latvijas tur ir bagātie un vidusslānis, kas cits no cita gandrīz neatšķiras. Visi ir labi ģērbušies, kopti, patīkami smaržojoši, šķiet, ka sievietes tikko iznākušas no frizieru salona. Tas nav nekas ārkārtējs, ja anglis uz darbu ar metro vienā virzienā brauc pusotru stundu. Tiesa, Anglijā dažās stundās iespējams nopelnīt minimālo algu, kādu saņem latvieši. Vidējā darba alga ir apmēram 8 līdz 10 lati stundā, 1000 latu alga mēnesī ir pati mazākā. Arī no tās katru mēnesi var atlicināt vismaz 600 latus, zinot, ka tikpat saņemsi arī nākamajā.
Ar mani sākumā bija citādāk, jo tiku strādājis arī par šuvēju pakistāniešu šūšanas fabrikā nostrādāju tikai pusdienu, jo bija jāšuj sieviešu nacionālie tērpi, bet auduma smaka man izsauca alerģiju. Darba devējiem bija iebildumi pret manu dzimumu. Labprāt būtu palicis strādāt kādā krievu kompānijā, kas šuva sporta tērpus slidotājiem, bet sieviešu kolektīvs nevēlējās vīrieti – šuvēju. Divas nedēļas biju klīneris – profesionāls telpu uzkopējs. Bija vienalga, ko daru – galvenais, lai labi maksā. Tagad saprotu tautiešus, kas Anglijā nostrādā gadu, bet, atgriezušies Latvijā, nevar saprast, kā var maksāt tik maz. Par virsstundu darbu atlīdzina dubultā. Pārtikai Londonā iespējams tērēt mazāk nekā Latvijā, lai gan produkti ir ķimizēti un modificēti. Piemēram, neredzot, ka ēd tomātus un gurķus ar krējumu, nevar saprast, pēc kā tie garšo.
Angļiem par katras tautības pārstāvi ir savs vērtējums. Ja vajadzēs izvēlēties starp poli, lietuvieti un latvieti, noteikti izvēlēsies pēdējo, jo poļus uzskata par slinkiem, bet lietuviešus – par krāpniekiem, latviešus – par darba rūķiem. Bija vajadzīgi pieci mēneši, no kuriem daži līdzinājās murgam, lai es visu “izkostu”, bet dzirdēt latviešiem veltīto novērtējumu bija patīkami.
