Sliktas lietas notiek, kad labi cilvēki klusē. Un klusējam mēs bieži. Varbūt tāpēc, ka tāda ir latvieša daba. Klusēšana – zelts, mums ir mācīts kopš bērnības. Varbūt tāpēc, ka 50 gadus ētiski bija turēt muti, nevis “stučīt” svešas varas nesējiem kaut jel ko. Varbūt tāpēc, kamēr mani neskar, man vienalga. Vienaldzībai ir daudzas sejas un daudzi attaisnojumi. Dažreiz vienaldzība ir laba, tā ļauj mums katram saglabāt savu dzīves telpu un rēķināties, ka kaimiņš neskaitīs nezāles manā dobē. Tā nudien nav viņa darīšana, viņam vajadzētu būt vienalga. Bet ir vienaldzība, kas ievaino vai nogalina. Un tad bieži dzirdam – būtu zinājuši, varētu to novērst. Un kāds visbiežāk zināja un redzēja, bet neko neteica.
Nereti klausāmies dažādu atbildīgo un kārtības sargātāju tekstus pēc traģēdijām – mēs nezinājām, mums neviens neziņoja. Jā, katrai mājai, dzīvoklim, ielas stūrim neviena kārtības sarga vai amatpersonas spēkos nav iespējas izstāvēt līdzi. Bet mēs gan bieži vien redzam un dzirdam vai vismaz nojaušam. Un izlemjam, iejaukties vai ne. Kad kaimiņos atkal ir kautiņš, kad sievai un bērniem jauni zilumi. Kad nepilngadīgi bērni tiek pie alkohola vai “zāles”. Kad cauri pilsētai aiztraucas auto, divreiz pārsniedzot ātrumu. Ir daudzas lietas, ko ikdienā redzam un, laikus reaģējot, varam saglābt vai mainīt.
Tikko Stāmerienā Ludza ezerā gāja bojā cilvēks, vizinoties pūslī aiz ūdens motocikla. Vizinājās pārdroši, neievērojot nekādus noteikumus. Kāds to redzēja un saprata, ka tas var beigties slikti. Bet neiejaucās, necēla trauksmi. Iespējams, ka neko nevarētu līdzēt, bet tikpat iespējams, ka traģēdiju varēja novērst. To šobrīd nevar pateikt neviens. Bet vienmēr labāk ir darīt nekā nedarīt. Pēc smagiem notikumiem allaž pats grūtākais ir tikt galā ar jautājumu pašam sev – ja es nebūtu vienaldzīgi pagājis garām, varbūt viss būtu citādi?
Es nezinu, cik daudz es līdzēju, kad zvanīju policijai, redzot ziemā uz ielas piedzērušos māti ar mazu zīdainīti, redzot, kā divi pusaudži spārda zemē guļošu trešo, redzot aukstumā uz ceļa guļošu dzērāju. Zvanīju, un policija bija atsaucīga un nekavējoties klāt. Varbūt es šiem cilvēkiem radīju problēmas, bet varbūt izglābu. Es to nezinu, bet es darīju, man nebija vienalga. Nebūt vienalga, protams, ir arī mans darbs. Nevienam žurnālistam nav vienalga, jo tad šo darbu nevarētu strādāt. Mums “Dzirkstelē” nav vienalga ne par lielām, ne arī mazām lietām. Viena iestāde vai veikals bez uzbrauktuves nozīmē, ka māmiņa ar ratiņiem tur netiek, ka invalīds ratiņkrēslā tur netiek. Viens neizgaismots ielas stūris kādam var nozīmēt traumu. Nav mazu un lielu lietu. Ir lietas, kas kādam vienmēr ir nozīmīgas. Un lielo puzles kopskatu mēs redzam tikai tad, kad saliekam kopā daudzus mazos gabaliņus, kuriem katram ir sava vieta un bez kuriem lielā bilde nesanāks.
