Pāvils Kamola: “Tā ir milzīga dāvana, ka esmu iemācījies latviešu valodu, jo tā nav tik viegla.”
Pirms dažiem gadiem, kad Pāvils Kamola vēl dzīvojis Polijā, māsa Sofija uzrunāja viņu, lai atbrauc uz Latviju un dodas svētceļojumā uz Aglonu, jo kopā ar grupu, kas devās svētceļojumā, bija nepieciešams, lai līdzi iet arī priesteris. Viņš piekrita. Tagad Latvijā ir mazliet vairāk nekā trīs gadus. Gadu bijis Gulbenē, tad divus gadus – Smiltenē un atkal ir Gulbenē.
– Kāda ir Latvija?
– Gulbenē ir ļoti mierīgi. Mani ļoti iespaidoja tas, ka tad, kad devos svētceļojumā šeit, atšķirībā no svētceļojuma Polijā, kur garus ceļa gabalus gājām pa asfaltu, šosejām, līdz ar to nebija tik jauki, te gājām gar ezeriem un mežiem, līdz ar to bija laiks, kad cilvēks var atpūsties, šis klusums ļauj pārdomāt savu sirdi. Šādā ziņā man te ļoti patīk. Latvija man bija un ir vajadzīga, lai es kā cilvēks un priesteris sāktu domāt par savu dzīvi dziļāk, par ticību, par satikšanos ar Dievu. Polijā bija grūtāk parūpēties par iekšējo klusumu, mieru.
Polijā, esot kopā ar draudzes cilvēkiem, gribas teikt, ka viņiem uzsākt attiecības ir mazliet vieglāk, cilvēki ātrāk atveras, grib runāt, šeit cilvēki nav tik atvērti. Tas man ir smagāk. Latvieši nerunā par to, kā jūtas. Tam ir nepieciešams laiks. Bet man ir prieks, ka cilvēki pamazām sāk runāt par sevi, viņi kļūst atvērti, līdz ar to arī viesmīlīgi. Latvieši ir arī lēnāki nekā poļi. Pasaulē ir pārbaudīta šāda lieta – tā saistās ar to, kurā vietā mēs dzīvojam, tas ir saistībā ar gaismu, ar to, kādi ir laika apstākļi konkrētajā zemē. Paskatieties, kādi ir cilvēki, kuri dzīvo ziemeļos, un kādi, kuri dzīvo dienvidos! Atšķirība ir milzīga! Paskatieties, kādi ir spāņi, kā viņi runā, kā kustas, jūt karstasinību! Mēs, poļi, esam mierīgāki, bet latvieši ir vēl mierīgāki par mums.
Latvijā esmu piedzīvojis to, ka tie cilvēki, kuru viņu dzīvē notiek kaut kādas nelaimes, slimības, brauc pie dziedniekiem, ekstrasensiem. Kad tas nepalīdz un kad jau sāk brukt visa dzīve, tad domā, ka varbūt tomēr vajag vērsties pie priestera un Dieva.
– Latviešu valoda ir grūta?
– Bija laiks, kad satikos ar kādu vietējo gulbenieti. Ar viņu kopā reizi nedēļā mācījos latviešu valodu. Mazliet mēģinājām runāt, vingrināties, strādāt ar vārdnīcu, bet šī atvērtība, ka man gribas būt ar cilvēkiem, gribas strādāt ar viņiem, veicināja to, ka sāku mēģināt pats praksē pielietot šo valodu. Es atradu sevī drosmi un mēģināju runāt latviski. Nebija viegli, bet es mēģināju un īsā laikā iemācījos valodu.
Man šķiet, ka vēl viena dāvana, kas man palīdz apgūt valodu, ir mana atmiņa. Man ir samērā viegli atcerēties vārdus, arī vizuāli, ja redzu vārdiem garumzīmi, es to atceros. Līdz ar to man ir vieglāk runāt, jo es atceros vārdus. Jums tas ir asinīs, jūs jau nedomājat, kuram vārdam ir vai nav garumzīmes, bet man vajag to redzēt un saprast. Runājot par mīkstinājuma zīmēm, tad manā gadījumā ir tā, ka esmu muzikāls, līdz ar to man ir vieglāk atšķirt skaņas.
– Sekojat līdzi arī politiskajai dzīvei Latvijā?
– Ņemot vērā to, kas notiek draudzē un tos pienākumus, kas man ir, tas nav iespējams. Varbūt nemāku sakārtot savu laiku tā, lai vēl sekotu šajā līmenī, jo piedalos konferencēs, ir mises, grēksūdzes, satikšanās ar cilvēkiem, darbs ar Bībeli, vēl arī cilvēki nāk uz sarunām, lūgšanām. Mazliet mana sirdsapziņa gan klauvē, ka vajadzētu to darīt, lai vairāk izprastu, kas notiek, bet, kā to savienot ar visiem saviem pienākumiem, es nezinu. Varbūt tādēļ, ka neesmu nācis no šīs zemes, tad mana sirds līdz galam nekvēlo, lai es iedziļinātos un analizētu, ko kāds politiķis ir teicis. Neatrodu tam spēku sevī.
– Jūs atnācāt te kalpot!
– Jā, būt ar jums, palīdzēt jums. Priestera darbs ir universāls – kā dot ticības gaismu, kura iespaidos cilvēku. Gribu pastāstīt kādu piemēru. Esot Smiltenē, satiku kādu sievietei, kura stāstīja, ka viņai tik ļoti gribas aiziet uz baznīcu, pasēdēt, jo tur ir klusums un ir jauki, bet ar to viss beidzas. Saprotu, ka cilvēka sirdī ir ilgas, bet ko viņš dara ar šīm ilgām? Tas ir ļoti svarīgi. Cilvēks var tās kaut kā apmierināt uz brīdi, bet vai tas ir pietiekami? Cik sapratu no šīs sievietes stāsta, viņa nav apmierināta līdz galam. Bet man rodas jautājums – kādu iemeslu dēļ viņa neiet tālāk? Ja viņai ir vēlme iet uz svešu baznīcu, kaut arī nav kristīta un nav konkrētā konfesijā, bet viņa grib tur būt, tad ko viņa meklē? Svarīgi, lai viņa sāk runāt par to. Man kā priesterim jāmēģina palīdzēt, lai šādās reizēs cilvēki sāk precīzāk jautāt, kā šīs ilgas īstenot.
Ir tāda grāmata „Mežonīgā sirds”. Grāmatas autors tajā runā par vīrišķības krīzi šodien. Caur vecākiem, caur sabiedrību ir uzlikta tāda kā maska, kura izpaužas konkrētos vārdos – vīrieši nedrīkst raudāt. Bet tad paliek jautājums, kas tad ir ar vīrieša sirdi? Nekad negribas raudāt? Un ja es nekad neraudāšu, ko es darīšu ar savām emocijām? Autors akcentē to, cik svarīgi ir atrast to, lai cilvēks būtu patiess saskaņā ar savu sirdi. To pašu var teikt par Dievu – cilvēks jūt, ka viņam kaut kas ir vajadzīgs, ka no turienes nāk siltums, varbūt ir dzirdējis, ka būt ar Dievu ir skaisti, bet kā to paaicināt savā dzīvē. Cilvēki neiet tālāk. Kaut gan gribas teikt, ka sievietes ir drošākas ticības lietās, jo viņas vairāk darbojas saskaņā ar savu sirdi.
Pie manis bija atbraukusi kāda sieviete un vaicāja, ko lai darot, jo viņas vīrs 40 gadus nav bijis grēksūdzē. Viņš it kā grib un it kā baidās. Es to saprotu, ka ne tikai priestera, bet jebkura cilvēka priekšā atzīt savu vainu nav tik viegli. Šai sievietei teicu, lai viņas vīrs atbrauc pie manis parunāties. Kad viņš ieradās, es pirmo reizi dzīvē redzēju tik nobijušos cilvēku, viņa seja no bailēm bija balta kā krīts. Mēs sākām runāties, un viņš pamazām izsūdzēja savus grēkus. Grēksūdzes laikā viņa seja jau bija mainījusies, tajā parādījās sārtums. Kādā no svētdienām es viņus pamanīju baznīcā un viņi gāja pie komūnijas. To redzot, mani pārņēma ļoti liels prieks.
– Iespējams, daļai cilvēku ir bail no priestera.
– No pieredzes varu teikt, ka tā varētu būt, bet cik viņiem ir bail pašiem no sevis? Un to vajag atšķirt. Pēc sarunām ar cilvēkiem esmu sapratis, ka viņi baidās no Dieva, kaut arī zina, ka Dievs ir žēlsirdīgs. Piemēram, vecāki baida bērnu, sakot, atceries, ka Dievs visu redz, viņš tevi sodīs, ja nepareizi rīkosies, ja nebūsi rātns. Bērns izaug un tā arī domā, ka Dievs ir tik briesmīgs, un baidās no viņa, bet tās ir bailes no neīstā Dieva attēla. Ir tā, ka no priesteriem var baidīties, ja domā, ka priesteris ir kā likuma un institūcijas pārstāvis. Iespējams, ir bijis tāds gadījums, kad cilvēks aiziet uz grēksūdzi, bet tajā mirklī priesterim zvana telefons un viņš atbild. Bet kā tā var rīkoties, ja cilvēks ir atnācis tieši šajā mirklī atvērt savu sirdi? Šāda priestera rīcība cilvēku ievaino. Esmu arī dzirdējis, ka priesteris, nezinu gan, kādu iemelsu dēļ, paceļ balsi, tas arī cilvēku var ievainot. Bet dažreiz cilvēki baidās paši no sevis, jo negrib atzīt, ka tiešām ir tādi, kādi viņi ir.
Es esmu pateicīgs Dievam, ka esmu dzīvs un līdz šim esmu priesteris. Dzīvo, ir vērts dzīvot! Mīli un atļauj sevi mīlēt!
