Lizumniete Aiva Kraukle – rakstnieka Apsīšu Jēkaba dzimto māju “Kalaņģu” dvēsele
Biju kareivīga meitene
Lai iepazīstinātu ar savu dzimtu, Aiva Kraukle vispirms aicina noskatīties nelielu pašu veidotu videofilmu par Kraukļu dzimtas ikgadējo salidojumu viņas tēva mājās. “Dzimtas salidojumus tradicionāli rīkojam kādreizējā Lielstraupes pagasta “Jātniekos”, kas atrodas netālu no Ķūķu krācēm. Kad mēs visas trīs māsas es, Vaira un Rūta bijām mazas meitenes, vienmēr braucām uz “Jātniekiem”. Tur bija ārkārtīgi jauki. Mans tēvs ir dzimis 1908.gadā. Viņš savulaik ir dienējis Latvijas armijā. Tētis, kurš ir izaudzis daudzbērnu ģimenē, mācījās Raiskuma mežsaimniecības skolā un visu mūžu strādāja par mežsargu. Šodien domāju, ka mežā visi saskata tikai naudu, bet nevis meža vērtību, kā tas bija agrāk. Mana mamma ir lizumniete. Viens no maniem tēva brāļiem savulaik ir piedalījies arī Ziemas pils ieņemšanā. Diemžēl man nebija lemts satikt savus vecvecākus. Mums kaimiņmājā dzīvoja Vilis Zvaigznītis, kurš bija mans krusttēvs. Atceros, kristības mums visām māsām notika mammas mājā “Mazkalniņos”, kur vēl šodien dzīvojam abas ar māsu Vairu Briedi. Atceros, tika aizklāti logi ar segām, bija kristāla bļoda ar kristāmo ūdeni, bija arī varens mielasts Man nekad nav bijis ne intereses, ne arī vajadzības no Lizuma uz dzīvi pārcelties kaut kur citur,” uzsver Aiva. Viņa uzskata, ka mammas māsa Anna Ķerzuma un viņas vīrs, pie kuriem Aiva dzīvojusi pa mācību laiku, ietekmējuši arī meitenes profesijas izvēli. “Es jau biju patstāvīga un kareivīga meitene. Mani neviens tā īsti nevarēja koriģēt. Darīju visu tā, kā man gribējās. Stājos Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, bet neizturēju konkursu. Divus gadus strādāju bērnudārzā, līdz iestājos Latvijas Universitātē filologos.” Beidzot studijas, Aiva gadu nostrādājusi par skolotāju Liepas vidusskolā, līdz saņēmusi darba piedāvājumu no Lizuma vidusskolas. Viņa uzskata, ka labi ir visur, tomēr tagad, esot pensijā, pēc darba skolā neskumst, jo neesot pa naktīm jālabo burtnīcas, jāraksta darba plāni un jāizpatīk vadībai, joko Aiva. Gandrīz katru dienu Aivas ceļš ved garām vidusskolai, tomēr viņa tās necenšas bieži virināt, jo uzskata, ka, beidzot aktīvās darba gaitas, cilvēka dzīvē sākas jauns dzīves posms. “Man tagad ir cita pašai sava dzīve. Man nepatīk dzīvošana tikai atmiņās un senu notikumu apjūsmošanā.”
Dzīve cilvēku aizved pati
“Nav tā, ka uz Apsīšu Jēkaba mājām nāku un te darbojos tikai tagad. Uz “Kalaņģiem” nācām jau bērnībā. Atceros, kā kopā ar krustēvu Vili te tikām svinējuši Jāņus. Klīdām pa apkārtējām pļavām un gājām uz Uriekstes pilskalnu un Apsīšu Jēkaba akmeni. Kad sāku strādāt Lizuma vidusskolā, man bija draudzene angļu valodas skolotāja. Tolaik pa humoram teicām, ka esam izveidojuši vecmeitu un vecpuišu biedrību. Visi kopā te rīkojām talkas, labojām tiltu, izcirtām krūmus. Tolaik pie Apsīšu Jēkaba akmens pulcējās literāti, tika kurināti ugunskuri, ceptas pankūkas, lielā katlā vārīta tēja. Tad, kad “Kalaņģos” tika izveidots rakstnieka muzejs, tajā vairāk rosījās Maija Zvaigznīte, Zaiga Apinīte, Skaidrīte Burkite un citi. Beigās tā darbošanās loze krita man. Kad šīs mājas vienā galā vēl mitinājās īrnieks, es ziemā divas reizes nedēļā nācu un kurināju krāsni atjaunotajās muzeja istabās. Apsīšu Jēkabs ir godājis vecākus, ģimeni, ļoti mīlējis šīs dzimtas mājas, par to liecina viņa izteikumi. Domāju, ka arī rakstnieka mazmeita Margrieta Biruma bija gandarīta, ka viņas vectēva dzimtā vieta nav pamesta. Es arī līdzīgi kā Apsīšu Jēkabs nespēju vārdos izteikt, cik ļoti mīļa man ir sava dzimtā māja,” saka Aiva. Viņa uzskata, ka ir svarīgi izdot rakstnieka autobiogrāfiju, kas cilvēkiem šodien liktu padomāt par daudzām dzīves vērtībām. “Šobrīd no rokas iet “Kalaņģos” rīkotās vakarēšanas, bet ļoti nopietni ir jāstrādā pie tā, lai pāris istabas būtu veltītas tikai rakstniekam. Daudz ko dzīvē nosaka cilvēku entuziasms. Tomēr esmu domājusi, ka pati vairs neesmu nekāda jaunā. Cik vēl ilgi spēšu te rosīties? Šī māja uz desmit gadiem ir iznomāta novadam, kas būs tālāk?” prāto Aiva.
Latviskuma stīga – no vecākiem
Aiva prot godāt visu latvisko, jo šī latviskuma nesaraujamā stīga viņu cieši saista ar vecākiem, ar savu dzimtu. Ja vajag, Aiva iejauc mīklu un cep lauku rupjmaizi, ja vajag, skandē tautasdziesmas, ja vajag – sēžas stellēs. “Mana mamma bija radošs cilvēks, kura dziedāja Reitera vadītajā korī, krusttēvs Vilis ir Gosupes velna autors. Daudz esmu klausījusies savu vecāku un radinieku stāstos.” Vasara nav laiks, kad Aiva līkņā tikai dārzā. Viņa, ieklausoties iekšējās sajūtās, vasarā vairāk nekā ziemā pievēršas arī grāmatu lasīšanai, jo vasarā valdot gaišāka un priecīgāka noskaņa. Ieklausoties audžudēla Kaspara, kurš strādā uzņēmumā “Avoti SWF”, padomos, Aiva papildina zināšanas virtuālās pasaules apguvē. “Ir prieks, ka man apkārt ir jaunieši, ar kuriem man ir interesanti un nav garlaicīgi. Esmu domājusi arī par citiem pensionāriem un visām viņu aktivitātēm. Man šķiet, ka lielākais uzsvars tiek likts uz izklaidi, bet vecās paaudzes ļaudis katrs par sevi jau ir ārkārtīgi vērtīgi ar savām zināšanām. Par maz tās tiek izmantotas. Bez dejām un dziesmām jau ir arī vēl kaut kas cits,” uzskata Aiva. Ja vien tas būtu iespējams, viņa katru nedēļu dotos uz kādu operas izrādi.
