Pavisam senos laikos un arī vēl pirms apmēram 40 gadiem mazie kažokzvēri bija cienījams medījums. Tautasdziesmas stāsta par preciniekiem, kas dižojās caunu cepurēs un sesku kažokos. Sešdesmitajos gados mednieku kolektīviem bija ādiņu nodošanas plāns. Bet pašlaik mednieki par caunām ieinteresējas vien tad, ja pašam vai kaimiņam noplēstas vistas.
Latvijā sastopamas divas caunu sugas – meža cauna (Martes Martes) un akmens cauna (Martes foina).
Vistu kūtī mana abas
Agrāk vienu mazo plēsēju kārtas dzimtu latviski sauca par caunu dzimtu, taču 1990. gadā tika izstrādāta jauna Latvijas dzīvnieku nosaukumu terminoloģija, pieskaņojot latvisko dzimtas nosaukumu latīniskajam (Mustelidae), teikts izdevumā “Zinātņu akadēmijas Vēstis”. Kopš tā laika caunas savu dzimtas nosaukumu zaudēja un līdz ar āpsi, tini jeb āmriju, meža sesku, sermuli, zebieksti, Eiropas un Amerikas ūdelēm un ūdru tika pieskaitītas pie sermuļu dzimtas.
Vistu kūtis mēdz apciemot gan vienas, gan otras caunu sugas plēsējas. “Lai nesajauktu caunas pēdas ar kaķa vai neliela suņa ieminumiem, jāatceras, ka caunai gan priekšējām, gan pakaļējām kājām ir pieci pirksti, kuru nagu galiņi labi iezīmējas,” skaidro dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis. No seska vai ūdeles pēdām gan tās pratīšot atšķirt vien ļoti pieredzējuši mednieki. Meža cauna darbīgāka ir naktī, bet akmens cauna medībās iziet arī dienā.
Ciena dzimto vietu
Barības meklējumos caunas var aizklīst pat 10 līdz 15 kilometru attālumā. Bet vispār cauna esot tipiska nometniece – tas nozīmē, ka visa šī zvēra dzīve aizrit vienā konkrētā teritorijā, zina I. Tīrmanis. Arī dzīves draugu caunas noskata turpat “kaimiņos”. Nākamie partneri saostās jau pavasarī. Riesta laiks tām iestājas jūnija beigās vai jūlijā, toties mazuļi dzimst tikai nākamā gada pavasarī – aprīlī vai martā.
Apbižo vāveres
Caunu barība pamatā ir peļveidīgie grauzēji, putnu olas, rāpuļi, zivis un kukaiņi. Ja peļu maz, tās pārtiek no citu plēsēju barības paliekām. Portālā “Medniekiem.lv” lasāms, ka viens otrs vērotājs “pieķēris” caunu mielojamies ķiršos. Rudeņos tās nesmādē arī plūmes, saldus ābolus un bumbierus. Kārumnieces bieži vien izposta arī koku dobumos dzīvojošās meža bites, kā arī kameņu ligzdas.
Cauna pa lieliem meža masīviem pārnēsā augu sēklas. Pētnieki novērojuši, ka cauna piedalās ļoti vērtīgās īves pavairošanā. Kaukāzā nomedītas caunas kuņģī atrasti pat ap divi simti īvju sēklu. Ļoti liela auguma caunai var izdoties nomedīt pat zaķi, tad viņa to sagraužot gabalos un paslēpjot.
Tajos laikos, kad caunas medīja, mežu masīvos bijis vairāk vāveru. “Caunām vāveres ir mīļākā uzkoda,” viņš pazobojas. Caunas vāveres uzmeklējot nakts laikā, kad tās ierīkojušas uz guļu dobumā vai savijušas no sīkiem zariņiem siltu ligzdu. Pēc saimnieces apēšanas vai padzīšanas cauna viņas mitekli varot izmantot ilgāku laiku.
