Biju aicināta piedalīties skaistā pasākumā. 16.janvārī Lejasciemā kopā tika pulcināti vecie vidusskolas direktori. Daudzi neatbrauca, droši vien nevarēja, daudzu vairs nav šajā saulē. Pasākumā redzēju un dzirdēju, cik cītīgi ir izpētīta skolas vēsture un katra direktora devums. Dzirdēt pagātnes vēstījumu no šodienas skolēniem bija saviļņojoši. Aicināja runāt arī mani. Man vasarā būs 85 gadi. Daudz runāt ir kļuvis grūti. Tāpēc vairāk klausījos citos. Aizkustināja arī pasākuma laikā redzētie priekšnesumi – dziesmas un dejas.
Savulaik skolā nostrādāju deviņus gadus, biju mācību pārzine, tad direktore, mācīju arī vēsturi. Toreiz mēs Lejasciemā atvērām muzeju. Būvējām stadionu. Lejasciema vidusskolā tagad mācās manu skolēnu bērnubērni un pat mazmazbērni. Prieks redzēt savu bijušo skolēnu pēctečus strādājam mūsu skolā un pagastā. Un mūsu visu Lejasciema vidusskola ir kļuvusi vēl skaistāka! Tomēr, atceroties vecos laikus, prieks mijās ar skumjām pārdomām. Savulaik, kad strādāju Lejasciema vidusskolā, mums bija pustūkstotis skolēnu, bija daudz paralēlklašu gan vidusskolas, gan pamatskolas posmā. Ar tālaika acīm skatoties uz Lejasciema vidusskolas piepildījumu tagad, nosāp sirds. Šajā situācijā vainoju lielo politiku. Lejasciema vidusskola šodien ir skaista, sakārtota… Kāda ir tās nākotne? Jācer, ka tik tālu nenonāks, ka te reiz ierīkos pansionātu, kā tas jau ir noticis citās novada skolās! Priecājos, ka Lejasciemā dzimst bērni! Tātad skola viņiem būs vajadzīga! Jādara viss iespējamais, lai Lejasciema vidusskola būtu un pastāvētu.
