Pasaule nonākusi neierastā epidemioloģiskā situācijā, un šodien arī Latvijā viss ir citādāk, nekā šķita pirms nedēļas. Ja vakar un aizvakar mēs bijām savās ikdienas pierastajās domās, darbos un gaitās, tad šodien pasaules ārkārtas situācija vīrusa saslimšanas izplatības dēļ nosaukta par pandēmiju (nejauksim ar vārdu epidēmija, kas ir izplatībā daudz šaurāka).
Bīstamais vīruss visu pasauli apgriezis gandrīz ar kājām gaisā. Slimībai dots zinātnisks apzīmējums – COVID-19, tā ienākusi mūsu ikdienā, sadzīvē, sarunās, interesēs. Koronavīruss iemājojis mūsu domās un informācijas telpā kā nekaunīgs viesis un, liekas, uz ilgāku palikšanu. Vīruss kļuvis par sarunu tematu numur viens gandrīz vai sasveicināšanās vietā. Starp citu, arī sasveicināties vairs nav vēlams ar pierasto rokasspiedienu un apkampšanos, sabučošanos draugu un radu starpā.
Aptverot iepriekš dzīvē nepieredzēto un šķietami maz iespējamo, esam pilnīgā nervu šokā. Reizēm mūsu domas vēl uzlido ar cerību spārniem bijušajā bezrūpībā, bezatbildībā un pašpārliecībā, kas kā dūnu spilvens izolēja mūs vēl nesen no pasaules problēmām. Īsā laikā mainījušās cilvēku domas un parādījušas jaunas zinātnieku atziņas par pasaules lietu kārtību. Aizdomājamies par dzīves jēgu. Sasienam pagātni ar tagadni un esam tādi, kādi esam! Tagad mums jābūt disciplinētiem no brīva prāta, bet tomēr obligāti! Lēmums par rīcību jāpieņem katram pašam.
Ko tas nozīmē: pašizolēšanās? Atveru Latviešu literārās valodas vārdnīcas sesto sējumu un izpētu vārdus ar lietvārdu – salikteņu pirmo daļu “paš-”: pašaizsardzība, pašaizliedzība, pašapgāde, pašatklāsme, pašbrūvēts, pašdarbība, pašdisciplīna un tā bez gala daudzās vārdnīcas lapās. Tomēr citādāks nekā vakar pēkšņi nepaliks mūsu vērtību mērs. Mēs sevi pazīstam tādu, kāds nu kurš esam: diezgan egoistisku, netālredzīgu, neticīgu, pārgalvīgu. Mēs pat paši par sevi zinām tik maz un pārsvarā vērtējam sevi pozitīvi! Vai mēs sevi pazīstam? Varbūt esam kā aktieri, kas spēlē tikai kādu sadzīves lomu teātri: gādīgu vīru, mīļu sievu, paklausīgu jaunieti, neitrālu personu savā attieksmē pret kolēģi vai rūpēm par radinieku. Mūsu nostāja un pieņemtais lēmums var būt arī cilvēka dzīvības vai nāves jautājums. Tagad mūsu attieksmei un rīcībai ir piešķirta pasaules vērtība. Mēs, visi pasaules pilsoņi, tagad esam sasieti vienā ķēdītē koronavīrusa gūstā.
Vai planētas globalizācija un zināšanas mūs nomierina vai tracina, vai varbūt izglīto? Vai ikdienā neesam pilnīgi neprašas arī higiēnas jautājumos? Vai, sapulcējušies ierasto virtuālo draugu un paziņu grupās, mēs spējam palikt negrozāmi ar savām zināšanām un akli neuztveram viltus ziņas, izplatot tās tālāk? Vai esam ar veselīga humora izjūtu un pārliecināti ne tikai par speciālistu pausto patiesību, vai esam arī kritiski domājoši? Vai varbūt izliekamies gudrinieki savos virtuālajos klejojumos, neko nesecinot un maldu ceļos bravūrīgi aicinām draugus? Varbūt esam skaisto vārdu skrandās ieķepuši, sadzīves likstu pārguruši viszinīši, nikni uz citādi domājošajiem un pikti – sākot ar kaimiņu suņa rejām, kas iekāpis mūsu puķu dobē, gan saērcināti par lielo lietu, mūsuprāt, nekārtībām?
Mums visiem ir ieteikts, tagad arī pavēlēts, no apkārtējās sadzīviskās pasaules pašizolēties, padomāt, vai mūsu globālās nelaimes izpratne ir pieņemama pasaulei. Mēs esam kļuvuši nozīmīgāki, nekā varēja likties vēl aizvakar. Pasaule ir liela, bet tomēr tik maza un trausla, un mēs tikai kā skaidas pasaules jūrās.
Nācu pie secinājuma, ka viss, kas notiek, tomēr notiek arī uz labu! Tik ilgi neesam bijuši kopā paši ar sevi, bet dažreiz nepazīstam sevi spogulī, neatpazīstam savus dzīves ievilktos sejas vaibstus. Mēs nezinām, vai mūsu domas un izpausmes ir kā solodziesma vai kā kopkoris, kur diriģents uzmana balss paņemto toni un melodijas ritmu. Vai mūsu bailes un reizēm arī panika nekļūst par pavadoņiem dzīves ikdienas labirintos? Ir jāiepazīst sevi pašam, jātiek skaidrībā, ka tikai mēs paši varam celt un nest, kā tautasdziesmā dzied: “Pats par savu naudu dzēru, pats skrien savu kumeliņu, pats precēju līgaviņu, tēvam, mātei nezinot.” Tomēr mēs bieži vienkārši nevēlamies ieklausīties senču gudrībās un atziņās no vecmāmiņu jaunības laikiem.
Pašķirstīsim vecos albumus! Pieminēsim aizgājušos aizsaulē, aizbraukušos pasaulē! Arī viss jaunais bieži ir labi aizmirstais vecais. Atrodi vecmāmiņu laika pavāru grāmatu! Es sameklēju 1961.gada „Mājturības” grāmatu. Interesanti! Labi, ka neesmu to nodevusi makulatūrā! Varbūt ir saglabājušās vecās avīzes, žurnāli? Aicinu lielajā pašizolācijas pauzē negarlaikoties, daudz lasīt grāmatas, pamācīties strādāt rokdarbus, veidot tādu kā dienasgrāmatu, pilnu ar vaļsirdību un atziņām: gan pozitīvo, gan negatīvo ģimenē un draugos, izskaužamo un saglabājamo par svētību visiem! Šis laiks mums ir dots negaidot un var nākt par svētību daudziem, kas negarlaikosies, atpūtīsies un radoši darbosies. Noliksim rūpes, iesim dabā enerģiju gūt un veselību atjaunot!
(Turpinājums sekos)
