Jau rīt kursim ugunskurus, galdā celsim gardo jāņusieru un pie lūpām liksim saldo miestiņu.
Jau rīt kursim ugunskurus, galdā celsim gardo jāņusieru un pie lūpām liksim saldo miestiņu. Visapkārt skanēs jautras līgodziesmas, lēksim pāri ugunskuriem un rasā izmirkušām kājām iesim meklēt brīnumaino papardes ziedu. Tikai vasaras saulgriežu naktī daba uzplaukst neparastā krāšņumā. Šī nakts ar savu burvību un noslēpumainību ilgi paliek atmiņā, taču katram tā ir bijusi citādāka.
Druvēniete Līga Kļaviņa:
– Vismīļāk Jāņos ir kopā ar radiem, vistuvāk dabai – kopā ar draugiem no folkloras kopas “Pērlis”. Vislīksmāk – ejot līgot pa kaimiņiem, no sētas uz sētu. Katri Jāņi ir vienreizēji, unikāli un neatkārtojami.
Jāņu pilnasinīga izjūta pie cilvēka atnāk ar gadiem, ar dzīves pieredzi. Taču arī pašiem pirmajiem svētku svinēšanas iespaidiem ir īpaša nozīme. No bērnības skaistākos Jāņus atceros Palsmanes “Pūķos”, kur līgošana un jāņuzāļu lasīšana mijās ar jautriem bērnu jandāliņiem. Un tad nāk jaunība ar papardes zieda meklēšanu, ar draudzēšanos, radošanos, ar to īpašo pleca sajūtu, kad apjautu – es nāku no latviešu tautas, es esmu daļa no tās.
Atceros brīnišķīgu Jāņu nakti Druvienā deviņdesmito gadu sākumā, kad neliels draugu un radu pulciņš gājām līgodami no mājas uz māju. Katrā pagalmā tikām mīļi sagaidīti un dāsni pacienāti.
Sevi kā daļu no Mātes Dabas visspilgtāk esmu sajutusi, būdama jāņunaktī kopā ar folkloras kopu “Pērlis”. Tad nakts pielieta pilna līdz malām kā kauss – ar dziesmām un dančiem. Brunču mala rīta rasā ir slapja. Vainags vīstot reibinoši smaržo. Saviļņota atceros, kā sauli agrā rītā sagaidījām kalnā pie Druvienas vecās skolas.
Gulbeniete Guna Danga:
– Mans tētis ir Jānis. Katru gadu Jāņus svinējām Pededzes krastā, kur dzīvoja vectēvs. Viņš pats brūvēja alu, turklāt katru gadu bija trīs veidu alus – atsevišķi bērniem, sievietēm un vīriem. Vecmamma parasti sēja sieru, un mēs ar māsu palīdzējām. Atmiņā ir spilgti iespiedusies arī iešana pie kaimiņiem ar vainagiem, ar līgodziesmām. Varbūt kaut kur laukos tas notiek arī joprojām, bet pilsētā vairs to neizjust. Šie īsti latviskie Jāņi ir palikuši visspilgtākajā atmiņā, tāpat kā laiks pirms 14 gadiem, jo tieši tad iepazinos ar savu nākamo vīru, un Jāņu naktī pirmo reizi kopīgi atradām burvīgo papardes ziedu. To turpinām meklēt ik gadu šajā naktī.
Stāmerenietis Normunds Duļevskis:
– Pēdējos divos gados, kopš darbojas “Vonadziņi”, šos svētkus esmu svinējis tieši tur, un jāteic, ka tie ir bijuši ļoti skaisti svētki, turklāt pērn Jāņos beidzot līgoju kopā ar brāli.
Man ir jāatzīst, ka Ludzezera krastā noteikti ir bijuši paši skaistākie Jāņi, kas piedzīvoti. Tur ir tik skaisti un neatkārtojami saullēkti, visapkārt pogo lakstīgalas, ezerā deg ugunskurs, un turpat līdzās aug visskaistākās papardes. Kas ir pavadījuši gada īsāko nakti Ludzezera krastā, noteikti man piekritīs.
Šogad sarīkosim arī kopīgu Jāņu svinēšanu kolektīvā – ir taču arī kopīgi jāatpūšas, turklāt mums kolektīvā ir četri Jāņi un divas Līgas.
Litenietis Jānis Kļaviņš:
– Man tie ir vismīļākie svētki, tad tiek svinēta gan vārda diena, gan dzimšanas diena, gan arī Jāņu diena. Jāņus vienmēr esmu svinējis mājās, Litenē, arī šogad tos svinēšu tur. Mums ir brīvdabas estrāde, visapkārt kuras ugunskuri, šeit ir visskaistākie Jāņu rīti, cilvēkiem ir jautri. Esmu atradis arī papardes ziedu. Man šķiet, ka to var atrast visur, vajag tikai kārtīgi meklēt. Vaina ir meklētājā, nevis ziedā, ziedu vienmēr var atrast, ja ļoti vēlas.
Jāņi ir skaisti svētki, mums pat lietus nekad nav traucējis, kad zaļumballe ir beigusies, esam spēlējuši futbolu. Arī Ziemassvētki ir skaisti svētki, taču tad nevar iziet ārā, apsēsties pie ugunskura, palikt nomodā līdz agrai rīta stundai un izjust dabas un cilvēku līksmošanos.
Galgausniete Inga Zomerovska:
– Skaistākie Jāņi bija pirms 20 gadiem. Tolaik dzīvoju un strādāju Madonā. Jāņudiena togad bija darbdiena un, atnākot mājās, pilnīgi negaidīti no kaimiņiem saņēmām uzaicinājumu doties nelielā ceļojumā pa rajonu un meklēt vietu, kur svinēt Jāņus.
Kaimiņiem bija zaļa “Pobeda”. Tā kā saimnieks jau bija iemalkojis alutiņu, viņš nosēdināja mani pie stūres, un mēs devāmies uz Gaiziņa apkārtni.
Tās ir neaprakstāmas izjūtas – rāmums dabā, ugunskuri, pakalni, lejas, skaistā daba, un es pie lielās “Pobedas” stūres.
Nonācām mazā miestiņā zaļumballē. Man tolaik mīļākā dziesma bija “Tu, mans mazais, mīļais pūpēdīt no Gaujmalas” – amizanta, reti dzirdēta dziesma. Ieejot ballē, skanēja tieši šī dziesma. Tā arī tur palikām un dejojām līdz rīta gaismai.
Jāņi sniedz saviļņojumu tad, ja tie pavadīti cilvēkos. Tādēļ arī šogad Galgauskā Jāņus svinēsim skaļi – dziedāsim, spēlēsim teātri, dejosim atkal kultūras namā.
Gulbenietis Normunds Kalniņš:
– Nezinu, vai tie bija skaistākie, bet neaizmirstamākie svētki gan. 1984.gadā tieši Jāņos atgriezos no dienesta. Sajūtas, esot mājās pēc tik ilga laika, bija neaizmirstamas.
Domāju, ka katrā latviešu dzimtā vajadzētu būt vismaz vienai Līgai vai Jānim. Manai meitiņai ir vārds Līga, tāpēc mums jau 13 gadus šie svētki ir īpaši. Pinam vainagus, gaidām ciemiņus. Jāņos cilvēks tā pa īstam apzinās, ka dienas pēc tam atkal kļūs īsākas, tādēļ gada īsākā nakts jāpavada godam.
Uģis Kindzulis no Šķieneriem:
– Pašu skaistāko Jāņu nakti man grūti izcelt, jo papardes ziedu es vēl neesmu atradis. Vēl meklēju, tādēļ intriga par skaistāko nakts piedzīvojumu saglabājas. Pēdējos trīs gadus Jāņus sagaidu ar draugiem pie Pededzes zem ozoliem. Saule, vējš vai lietus – mēs esam pie ozoliem. Sapulcējamies vairākas ģimenes kopā ar bērniem un dziedam, dejojam, spēlējam spēles.
Esmu uzaudzis pie Pededzes un zinu tur daudz labu, klusu vietu. Nakts vidū uz koka tāsīm vai skaidām upē ielaižam aizdegtas sveces. Tā mēs gaišāko nakti darām vēl gaišāku.
Atceros Jāņus pirms diviem gadiem. Pa upi laivās brauca citi līgotāji, un mēs viņus jautri apdziedājām. Tas bija jauki.
