Mana Ulubele ir koka būdiņa uz smilgas. Tā dažreiz noslēpjas vizbulītes ziedā. Reizēm tā ir peļķē. Un nekad nevar zināt, kur īsti tā ir. Mana Ulubele ir glezna.
Mana Ulubele ir koka būdiņa uz smilgas. Tā dažreiz noslēpjas vizbulītes ziedā. Reizēm tā ir peļķē. Un nekad nevar zināt, kur īsti tā ir.
Mana Ulubele ir glezna. Tur piepildās viss, ko es zīmēju. Ulubelē ir neskaitāmi daudz ziedu un augu. Un tam visam fonā bezgala skaista, krāšņa un nomierinoša mūzika. Viss ir iespējams – tuksnesis ir šķērsojams un debesis aizsniedzamas.
Ulubelē ir ļoti daudz pelēku māju. Visas pilnīgi vienādas – salma jumtiem un cukura lodziņiem. Tā atrodas okeāna vidū – pa to nevar kuģot, to nevar pārpeldēt, pat nav īsti zināms, vai tāds eksistē. Debesis ir tepat tuvumā, ja nu paliek bail no zemes.
Taču ne jau tas viss veido Ulubeli, tās pamatā ir cilvēki. Ak Dievs, kādus ļaudis tur var satikt! Viņi ir spilgti, krāšņi un vienkārši ekstravaganti. Lai kur tie dotos, tie staro. Tie nekad nekļūst pelēki un vienmuļi. Tie izceļas uz pelēko mājiņu fona. Viņi manas gleznas kompozīciju padara pilnīgu. Neviens nav pārāks par otru. Tāpēc jau es tos sazīmēju visus vienā rindā. Ulubelē nekad nav jāatvadās, jo tur vienmēr atgriežas.
Es tur esmu okeāns. Es ieskauju Ulubeli. Visiem pret mani ir tik dalītas jūtas. Tā ir mana Nekurnekadzeme. Tur visa ir mazliet vairāk nekā reālajā pasaulē. Cilvēku dzīves nav teātri. Visi atļaujas būt tādi, kā ir. Taču viņu personības ir tik fascinējošas, ka reti kurš otru izģērbj kailu.
Es esmu šīs apburošās ainas māksliniece. Nemitīgi es piezīmēju ko jaunu vai izlaboju veco. Pats galvenais – manā Ulubelē nekad nav garlaicīgi. Tāda nu ir mana Visuma glezna. Patiesībā tik nereāla.