Manā zemē ir daudz lietu. Es tur sasmaržoju, kā puķes smaržo pēc mazām zemeņu konfektēm.
Manā zemē ir daudz lietu. Es tur sasmaržoju, kā puķes smaržo pēc mazām zemeņu konfektēm. Liepziedu medus smaržo kā salds cukurūdens. Šajā zemē es sagaršoju, kā daudzreiz zem mēles paskrien ziedputeksnis, un tas garšo pēc sudrabota cepuma. Kad biju mazs, daudzreiz nācās sagaršot dubļu garšu. Tas nebija patīkami, bet tomēr tā bija garša, ar kuru es spēlējos. Es sadzirdu, kā pļavā mazi sisenīši spēlē savu mīksto un maigo dziesmiņu. Daudzreiz es sadzirdu, kā zvirbulis čivina un dzeguze kūko – tās ir patīkamas skaņas. Vēl nākas sastapties ar dzeņa dziesmu – lai jau tā nav dziesma, bet knābja sišana pret koku, kas izklausās pēc āmura sitieniem pa naglu. Tā es sasmaržoju, sagaršoju un sadzirdu savu mīļo zemīti!
