Arvīdam Pūponam 25.aprīlī – dzimšanas dienas atcere
Skolotājs – šajā vārdā ir kāds absolūts svētums, kāds neaptverams lielums, kas mūsu katra mūžam dod spēku, gaismu un neizdzēšamu atmiņu mirdzumu. Visus savus skolotājus Rankas pamatskolā, kuru pabeidzu 1957.gadā, un Jaunpiebalgas vidusskolā, kuru absolvēju pēc četriem gadiem, atceros un pieminu ar pateicību un siltumu sirdī par man dotajām zināšanām un ceļrādi dzīvei. Protams, katram no viņiem ir sava loma manas personības veidošanā.
Savas sirds kambaros goda vietā nemainīgi aizvadīto 64 gadu garumā turu Arvīdu Pūponu, kurš pamatskolā mācīja latviešu, vācu valodu un dziedāšanu, bija skolas mācību daļas vadītājs un direktors. Viņam 25.aprīlī – 100. dzimšanas dienas atcere.
Vācu valodu mācījos negribīgi, bet latviešu – ar prieku. Patika rakstīt sacerējumus, diktātus un apgūt gramatiku. Par savām zināšanām saņēmu skolotāja atzinību.
A.Pūpona darba gadi Rankā nesaistījās tikai ar skolu. Viņš ilgi vadīja ciema jaukto kori, kurš tika godalgots koru skatēs rajonā un Rīgā, sacerēja muzikālos pavadījumus Rankas tautas nama amatierteātra izrādēm un atskaņoja tos. Muzikālo izglītību skolotājs, kuram bija absolūtā muzikālā dzirde, savulaik tika apguvis Ernesta Vīgnera fonoloģijas institūtā.
Aizvadītā gadsimta sešdesmito gadu vidū A.Pūponu toreizējie varasvīri atbrīvoja no skolas direktora pienākumiem, jo viņš neatbilda valdošās ideoloģijas prasībām – nebija PSKP biedrs, vecākais brālis kritis latviešu leģionā, tēvs bijis mežzinis Latvijas pirmās brīvvalsts laikā.
Skolotāju pārcēla darbā uz Tirzas pamatskolu. Tur līdztekus audzēkņu izglītošanai viņš aktīvi iesaistījās Tirzas kultūras dzīvē, vadot kori, ansambli, sacerot mūziku un dzeju rīkotajiem pasākumiem, tā ātri vien iegūstot tirzmaliešu atzinību.
Rankas skolas kolektīvs A.Pūpona pārcelšanu neizjuta, jo viņa vietā nāca darbīgs, zinošs, kolektīvam jau zināms pedagogs Alfons Apinis, bet Rankas ciema kultūras dzīve cieta neatgriezenisku zaudējumu.
Strādājot Rankas pamatskolā, A.Pūpons saņēma izglītības darba teicamnieka nosaukumu, kas bija pārāk pieticīga atzinība. Manuprāt, katram skolotājam lielākais apbalvojums un gods ir viņa audzēkņu veiksmes dzīvē un atpazīstamība sabiedrībā. Ar saviem skolēniem mans skolotājs var lepoties. Aktiera Ulda Pūcīša pirmā profesija bija skolotājs, un to viņš izvēlējās tāpēc, ka viņa skolotājs bija A.Pūpons. No daudzajiem rancēniešiem, kuriem skolas zinības mācīja šis brīnišķīgais pedagogs, gribu pieminēt ilggadējo valsts darbinieku Uldi Pētersonu, ķīmiķi Jāni Dzenīti, izglītības jomā strādājošos Rūtu Leimani, Āriju Bulvīti, Vizmu Kļimanovu, Māri Zīlīti, Ojāru Sebri, radiožurnālisti Māru Vazdiku, mediķi Lienīti Jaceviču, ar lauksaimniecību saistītos Andreju Jurciņu, Andri Ozolu, Zentu Gulbi, Baibu Mezīti, Kārli Zīlīti, Jāni Liģeri, kultūras darbiniekus Jāni Daudziņu, rancēniešu sirdscilvēku Ilmāru Zīlīti.
Būdams skolas direktors, A.Pūpons vasaras brīvlaikā kājām vai ar divriteni apmeklēja skolēnus viņu dzīvesvietās, aprunājās ar vecākiem, iztaujāja, kā viņiem klājas. Ar velosipēdu viņš devās arī pie dziedātājiem, pierunādams viņus iesaistīties ciema jauktajā korī. Tas deva rezultātus. Kora dalībnieku skaits tuvojās simtam.
Pēc vidusskolas pabeigšanas sāku strādāt vietējā kolhozā par laukkopības brigadieri, vēlāk priekšsēdētāja vietnieku. Ar skolotāju pamazām izveidojās draudzīgas attiecības. Viņš uzaicināja mani pie skolas Jaungada eglītes par salaveci. Šo pienākumu pildīju divreiz. Kopā bijām arī amatierteātra izrādēs, kurām mūziku komponēja un izpildīja skolotājs. Nodzīvotie gadi, tajos piedzīvotais, nebūt ne vieglais pedagoga darbs drupināja un deldēja mana skolotāja veselību. Pēc pirmā insulta, pateicoties tirzmaliešu un rancēniešu atbalstam, viņš atlaba, taču ņiprums bija zudis. Kādā no tikšanās reizēm skolotājs ieminējās, ka man jārunā viņa bērēs. Es atrunājos, ka tam vēl laika pietiek.
Pienāca kārtējais pamatskolas absolventu salidojums 1997.gada vasarā. Skolā pie dalībnieku reģistrācijas skolotājs man teica: “Tagad parunāsim par manām bērēm.” Es atrunājos, ka tādā svētku reizē gan ne, to darīsim citreiz. Saņēmu piekrītošu atbildi, tomēr cita reize vairs nebija paredzēta. Sakot apsveikumu salidojuma dalībniekiem, A.Pūponu piemeklēja atkārtots insults un viņš saļima uz toreizējā un tagadējā pagasta vadītāja Māra Jansona rokām savā skolā, kur pats mācījis, savu skolēnu acu priekšā. Liktenīgi, traģiski, karaliski!
Kopš skolotāja astoņdesmitās dzimšanas dienas viņa atdusas vietā ik pēc pieciem gadiem esmu organizējis viņa bijušo skolēnu, Rankas un Tirzas dziesmu draugu kopā būšanu, saņemot lielu atsaucību. Šoreiz valstī esošās dižķibeles dēļ organizēti nevar apciemot jubilāru 100. dzimšanas dienā. Lūdzu pieminēt un atcerēties skolotāju un kultūras darbinieku, individuāli noliekot ziedus uz viņa kapa kopiņas vai mājās aizdedzinot svecītes 25.aprīlī!
