Nu jau pusgadu bijusī gulbeniete, 25 gadus vecā Diāna Suprunoviča (dzimusi – Briede) dzīvo un strādā Kiprā.
Nu jau pusgadu bijusī gulbeniete, 25 gadus vecā Diāna Suprunoviča (dzimusi – Briede) dzīvo un strādā Kiprā. Kopā ar vīru Artūru un divus gadus veco dēliņu Danielu viņa dzīvo skaistās Vidusjūras salas otrajā lielākajā pilsētā – Limasolā.
Diānai Kiprā piedāvāja darbu. Viņa devās uz tālo zemi viena, apskatīja to un nolēma izmēģināt. Diāna bija absolvējusi Rīgas Ekonomikas augstskolu, mācījusies arī Lielbritānijas zvērināto revidentu asociācijā un ieguvusi zvērinātas revidentes sertifikātu. Tas ir pasaulē pazīstams grāds, ko izsniedz Londonā, tas dod iespēju pārbaudīt uzņēmumu finanšu pārskatus un parakstīt atzinumus. Pēc augstskolas absolvēšanas četrus gadus viņa nostrādāja Rīgā, tad saņēma piedāvājumu doties uz Kipru. Limasolā Diāna ir finanšu nodaļas vadītāja, pārvalda grāmatvedības darbību uzņēmumā, kas nodarbojas ar alkoholisko dzērienu tirdzniecību un ražošanu – arī “Latvijas Balzama” produkciju. Ziemassvētkus un Jaungadu Diāna izvēlējās pavadīt Gulbenē, lai būtu kopā ar vecākiem.
– Vai tas nav neprāts, atstāt dzīvokli Rīgā, visu pamest un doties uz Kipru?
– Tobrīd domāju, ja nepiekritīšu un neaizbraukšu, tad, iespējams, vēlāk to nožēlošu. Tagad es droši varu teikt, ka izvēli nenožēloju. Es tur ieguvu to, ko gaidīju. Kad aizbraucu pirmo reizi un izbaudīju Kipras silto un jauko klimatu, redzēju Vidusjūru, man šī sala iepatikās. Esam nolēmuši tur uzturēties, nevis palikt visu mūžu. Pagaidām vēlamies Kiprā dzīvot trīs gadus. Tālāko dzīvi pagaidām neplānojam. Protams, viegli nebija, sākums bija grūts. Mājas tālu, grūti bija iedzīvoties jaunā vidē. Citi cilvēki, sveša mentalitāte, bet pēc pusgada man liekas, ka tieši Kiprā ir manas mājas. Tā ir lieliska iespēja iepazīt citu zemi, bērnam ir iespēja apgūt citas valodas. Protams, Latvija ir attīstījusies vairāk nekā Kipra. Kad skaties uz visu no malas vai fotogrāfijās, šķiet, ka Kipra ir paradīze zemes virsū. Kad tur dzīvo ikdienā un strādā, viss izskatās citādāk. Zinu tikai to, ka viena es uz Kipru nekad nebūtu braukusi. Man vajag viņus abus (vīru un dēlu) līdzās, tad grūtības ir vieglāk pārciest.
– Kāda ir tava ikdiena?
– Darbdiena sākas pulksten 8.30 un ilgst līdz pulksten 17.30. Astoņas stundas. Uzreiz pēc darbdienas beigām eju mājās, nekad neuzturos ilgāk. Kipriešiem ir interesantas darbdienas. Cilvēki tur nav pieraduši ātri un daudz strādāt. Viņi atpūšas. Tur ir spēcīgas arodbiedrības, kas neļauj pārstrādināt darbiniekus. Piemēram, visu gadu svētdienās nestrādā neviens veikals, bet ziemā – trešdienās un sestdienās visi veikali strādā tikai pusdienu. Bankas klientus pieņem tikai līdz pulksten 13.00. Kiprā ļoti daudzās ģimenēs sievas nestrādā, tādēļ viņas paspēj iepirkties mums tik neizdevīgā laikā.
Bērnudārzi strādā līdz pulksten 18.00, tomēr lielākā daļa vietējo bērnu tur uzturas pusdienu, tad mammas viņus ved uz mājām. Tas, ka sievas dzīvo mājās, neliecina par valsts labklājību, bet gan par tradīcijām. Viņu uzdevums ir audzināt bērnus un apkopt māju. Bērnudārzā no rīta ir nodarbības, pēcpusdienā – brīvais laiks, kad katrs bērns dara, ko vēlas. Grupiņā ir 10 bērni, noteikta dienas režīma nav, katrs ēd savā laikā, arī guļ un spēlējas, kad vēlas. Bērni kopīgi ēd brokastis, pusdienas katram jāņem līdzi. Patiesībā, Danielu es no bērnudārza paņemu gandrīz pēdējo. Katru nedēļu vecākiem dod informatīvo lapu par nodarbībām nākamajā nedēļā.
– Kā satiec ar vietējiem?
– Pusgada laikā es jaunus draugus – kipriešus – neesmu guvusi. Draugi veidojas darba kolektīvā, bet tie ir krievu tautības. Kiprieši ir neizdarīgi. Ja apsola kaut ko, tad uz solījuma izpildi var nākties gaidīt ilgi. Diezgan slinki. Savā darbā es to pārāk neizjūtu, jo manā kompānijā galvenokārt strādā krievu tautības cilvēki, bet man ir nācies saskarties ar valsts iestādēm, piemēram, Imigrācijas dienestu, kad mums bija jāiegūst pastāvīgā iedzīvotāja statuss, tas ilga vairākus mēnešus.
Atvaļinājums arī viņiem ir mēnesi ilgs. Lielākoties atvaļinājumā viņi dodas augustā, kas ir karstākais mēnesis gadā. Tad viņi dodas ceļojumos un atpūšas. Ziemassvētkos kipriešu uzņēmumos brīvs ir 24., 25. un 26.decembrim un 1. janvāris. Vecgada dienā viņi strādā.
Kiprā dekrēta atvaļinājums ir tikai četri mēneši, arī darbavietu pēc dzemdībām saglabā tikai četrus mēnešus. Ja šajā laikā neatgriežas darbā, tad sievieti atlaiž. Vidējā alga kiprietim mēnesī ir apmēram 500 lati, tas nav daudz. Ārsta pakalpojumi ir dārgi. Es nezinu, vai tie ir tikpat dārgi arī vietējiem, bet, piemēram, iebraucējiem nekas nav par brīvu. Vizīte pie ārsta maksā apmēram 25 latus, mājas vizīte – 35 latus. Apģērbi tur maksā lētāk, bet pārtika – dārgāk nekā Latvijā.
– Kā ģimene jūtas Kiprā?
– Vīrs nesa vislielāko upuri. Kad viņš piekrita manai iecerei doties uz Kipru, zaudēja ļoti labu darbu Rīgā. Kiprā viņam bija grūti atrast darbu. Tur ir augsts bezdarba līmenis. Ja uzņēmējam jāizvēlas, ko ņemt darbā – vietējo vai iebraucēju, viņš, protams, izvēlēsies vietējo. Stājoties darbā, prasa grieķu valodas zināšanas. Pēc vairāku mēnešu meklēšanas, beidzot ir izdevies atrast darbu Krievijas kompānijā. Tomēr ne reizi viņš man nepārmeta, jo man tā bija iespēja izaugsmei. Viņš to nevēlējās bremzēt.
Daniels iet bērnudārzā, mēnesī par to jāmaksā 140 lati. Sākumā viņš gāja bērnudārzā, kur bija tikai grieķu bērni, tagad to nomainījām pret angļu bērnudārzu. Auklītes tur runā grieķiski, bet skolotājas – angliski. Esmu konsultējusies ar pedagoģēm, viņas saka, ka Daniels saprot visu, ko viņam saka, un atbild grieķiski. Arī mājās viņš kādreiz sāk runāt grieķiski. Pirmais grieķu vārds no viņa mutes bija ar nozīmi “ej prom”. To viņi bērnudārzā cits citam sakot, tā teica audzinātāja. Sveicinās grieķiski, bet atvadās ar angļu frāzi “bye bye”. Pati neplānoju apgūt grieķu valodu. Ja es tur dzīvošu trīs gadus, pēc tam tāpat valodu aizmirsīšu. Lieliski saprotos angļu valodā. Kiprieši labi runā angliski, jo savulaik tā bija Anglijas kolonija.
– Vai neilgojies pēc Latvijas ziemas?
– Nē. Man nepatīk šejienes pelēkums. Kad es biju Kiprā īsi pirms Ziemassvētkiem, tur bija uznācis aukstuma vilnis, gaisa temperatūra bija +15 grādi, kas ir arī zemākā gaisa temperatūra ziemā. Vidēji ir no +17 līdz +20 grādiem. Bieži līst lietus, bet īslaicīgi, pēc tam atkal spīd saule. Kiprā neviena diena nemēdz būt pilnībā apmākusies. Vidusjūrā var peldēties visu gadu, vietējie gan to nedara. Arī es pēdējo reizi peldējos oktobrī. Tūristi gan izmanto izdevību peldēties ūdenī, kura temperatūra nav zemāka par +15 grādiem. Viss ir zaļš. Arī aukstajā periodā dārzos ir mandarīni, kokosrieksti, ananasi, mango, dateles un kivi, banānu sezona jau tuvojas beigām.
– Ko šajā laikā esi pārņēmusi no vietējiem?
– Ēdienu gatavošanu, viņu virtuvi. Gatavoju šampinjonus grieķu gaumē – tos grilēju. Cepu kazas sieru. Gatavoju ēdienu, kura sastāvā ir kārtās likti makaroni un maltā gaļa. Gāju uz restorāniem, pēc tam mēģināju mājās gatavot kaut ko līdzīgu. Receptes kopēju no interneta, prasīju arī mūsu dzīvokļa saimniekiem. Latviešu ēdienus Kiprā negatavoju, jo tur pārsvarā piedāvā jēra gaļu. No mājas ēdieniem gatavoju vienīgi zupas. Vietējie tās praktiski nevāra, reizēm tikai biezzupas. Kiprieši dzer stipru kafiju un klāt piedzer aukstu ūdeni, man tā negaršo. Saldumi tur ir ar medu un riekstiem. Priekš manis pārāk saldi.
– Noteikti patīc Kipras vīriešiem!
– Visgrūtāk, ejot uz darbu, ir neievērot komplimentus un pievērsto uzmanību (smaida). Sievietes tur staigā ģērbušās kā pie mums. Viņām ir tumši mati, palieli, līki deguni, nav pārāk slaidas. Vīrieši tumsnēji, melniem, lokainiem matiem. Viņi visu laiku skatās uz gaišmatainajām.
Diāna vēl piebilst, ka Limasolā abi ar vīru iegādājušies velosipēdus un brīvajos brīžos dodas izbraucienos, arī līdz jūrai. Viņa plāno, ka vasarā atkal atbrauks uz Latviju. Nu jau uz otrajām mājām. Pie īstajiem draugiem un ģimenes, lai opis un omīte atkal var samīļot Danielu.
