Gribu pastāstīt, kā dzīvesbiedre man septiņas stundas sauca “ātros”. Tas sākās pulksten 23.03 svētdien, un ieradās mediķi pie manis tikai 6.47 jau pirmdien, kad situācijas risināšanā jau bija iesaistījusies “sabiedrība”. Stāstīšu par visu pēc kārtas…
Aizsvinējos tā saucamo vīriešu jeb pa vecam – armijas – dienu. Kā ceturtdien sāku vazāties pa draugiem un draudzenēm (pats gan nezinu, kur un kā), tā naktī uz svētdienu attapos. Tavu brīnumu! Atvēru acis un konstatēju, ka mētājos pats savā gultā. Gaisma no laternām spīdēja logā. Sapratu, ka ir melnā stunda, bet kura – par to nebija ne jausmas. Kā tāds nolāpīts maiss ar kauliem es jutos – tik izvārdzis. Laikam nebiju ēdis vairākas dienas, jo likās, ka kuņģis ir piekaltis mugurkaulam. “Dzert!” es gribēju palūgt laulātajai draudzenei, bet pār lūpām dabūju tikai vaidu. Lūkoju piecelties sēdus. Nespēju! Šausmīgas sāpes man bija mugurā. Sataustīju blakus laulāto, kura neganti krāca. Saņēmis pēdējos spēkus, iedevu dunku viņas ārkārtīgi mīkstajās ribās. Šī: “Ne tagad, vēlāk, man vēl miegs nāk.” Ar pārcilvēcisku gribasspēku es iekliedzos: “Sauc ātros!”
Vārdu sakot, kamēr sieva atmiegojās, kamēr apjēdza, ka man patiešām ir slikti, ka neākstos, bet varbūt pat mirstu, pagāja vēl krietna (nē, nekrietna!) stunda. Beidzot manai cienītajai pielēca, ka lieta ir nopietna. Pienesa man ūdens glāzi, kuru es triecu pret sienu. Ne ūdeni, bet dakteri man vajadzēja! Steidzami! Sāpes bija neciešamas. Ne tikai mugurā. Visā ķermenī. Tāda kā pulsācija, tāda kā vispārēja trauksme.
Sievas mobilais izrādījās nosprādzis. Un tāpēc es atļāvu viņai pieskarties savam svētumam – personiskajam tālrunim. Sieva, protams, tāpēc bija pārlaimīga. Jau sen kāroja paņemt kontrolē manu mobilo. Nekad viņai to nebiju ļāvis, taču šoreiz citas izejas neredzēju. “Ņem,” es zem spilvena sataustīju savu mobilo un pametu sievai kā vārnai siera gabalu. Šī, protams, tā vietā, lai zvanītu uz 113, sāka sērfot pa manu telefonu. Un uzdūrās kontaktam “ātrā palīdzība nr.1”. Tā viņa man vēlāk skaidroja. Sapratusi, ka tas ir vajadzīgais numurs, viņa sākusi zvanīt. Atsaukusies samiegojusies “dispečere”. Mana sieva šai – tā un tā. Sak, vīram ir slikti, jāglābj, mirst! Sieva, protams, gaidīja, ka turpināsies lietišķa un iejūtīga saruna. Bet “dispečere” šai pretī: “Ejiet… Zināt, kur?! Negribu vairs redzēt to veci! Apmieriniet taču reiz pati savu vīru!” Un saruna pārtrūkusi. Mana laulene pateica man, ka tai “dispečerei” ir nobraucis jumts, un turpināja sērfot manā telefonā, atrodot kontaktu “ātrā palīdzība nr.2”. Sāka zvanīt. Nu jau uzmanīgāka bija, izvēlīgāka vārdos. Uzreiz pateica, kā pašu sauc, kā slimnieku, kādā adresē mēs dzīvojam, tikai pēc tam lūdza palīdzību. “Dispečere” pacietīgi noklausījusies un tad dīvaini atbildējusi: “Cik ir pulkstenis?! Tas, pirmkārt. Otrkārt, pasakiet savam vīram, ka laiki ir mainījušies. Lai paskatās uz sevi spogulī! Bez maksas viņš vairs neko nedabūs!” Un saruna pārtrūkusi.
Es gultā turpināju vaidēt. Sieva turpināja meklēt numurus manā tālrunī. Piezvanīja arī kontaktiem “glābšanas dienests” un “policija”. Pati man vēlāk skaidroja tā – ja jau “ātrajos” nav kārtības, tad gribējusi šos nosūdzēt “glābējiem” un “policijai”. Lai paņem pie dziesmas mediķus, kuri ir izlaidušies mutē! Vārdu sakot, sieva izbombardēja visus “specdienestu” kontakttālruņus manā mobilajā. Tur, par laimi, solīts jautājumu nokārtot.
No rīta beidzot ieradās neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde, apskatīja mani. Redzēja, kā es mirkstu aukstos sviedros, un teica, ka saņēmuši vairākus zvanus no vairākiem numuriem un visi zvanītāji lūguši braukt glābt Antonu. Bet izsaukums esot nepamatots. Mana ģimene esot maldinājusi ne tikai mediķus, bet arī sabiedrību kā tādu, saceļot visu šo jezgu. “Jums, kungs, ir paģiras jeb alkohola abstinences sindroms. Tā ir organisma dabiska aizsargreakcija, kas brīdina par lielāka alkohola daudzuma patēriņa sekām,” indīgi pateica simpātiska medmāsiņa, kura iedūra man dibenā sāpīgu šprici un pēc tam paziņoja, ka ir izrakstījusi man “soda kvīti” par 40 eiro. Ja mēs laikus nesamaksāšot, summa no mums tikšot piedzīta. Nekaunība, vai ne?! Bet tas krampis mugurā tomēr atlaidās. Sāku atkal justies kā cilvēks. Tūlīt pat sievai konfiscēju savu mobilo. Tajā brīdī sieva ievaicājās: “Anton, bet zem kāda “specdienesta” tu savā mobilajā esi ierakstījis manu telefona numuru?”
