“Man patīk, ka dārzs smaržo, tāpēc uzskatu, ka puķu tajā nevar būt par daudz, bet skujeņiem dobēs vieta ir atvēlēta tāpēc, lai arī ziemā dobes nebūtu tukšas. Jau rudenī sastādu arī ļoti daudz hiacinšu, lai agri pavasarī te viss jau ziedētu. Kad pirms aptuveni sešiem gadiem tiku pie mājas jeb vietas, kur sapratu, ka varu izpausties, man gribējās, lai dārzā augtu absolūti viss. Vīram te jau auga septiņas rozes. Sākumā man tās bija vienaldzīgas. Lielākā daļa iznīka, jo nepieskatīju tā, kā vajadzētu. Šodien no šīm septiņām rozēm ir palikusi tikai viena. Tad sāku domāt, ka rozes ir puķu karalienes, tomēr bažījos, ka es ar tām varētu netikt galā. Arī tagad neuzskatu, ka visu zinu par rozēm, tāpēc pakāpeniski apgūstu arvien jaunas zināšanas. Izrādās, ar rozēm sadzīvot un tās kopt nemaz nav tik grūti. Esmu sapratusi, ka roze ir kā nezāle – ļoti izturīga un pacietīga, jo vieni un tie paši rožu stādi uz tirgu tiek vesti vairākkārt, tomēr izdzīvo. Tās pat iemanās izziedēt, cieši iepakotas plastmasas plēvēs, faktiski bez augsnes. Ja vien rozēm nepiemetas miltrasa, ja neuzbrūk laputis, ar kurām var tikt galā, ja rozes vēl nenosalst arī pa ziemu, tad viss pārējais, kas saistās ar rožu audzēšanu, ir pavisam vienkārši,” uzskata Sandra.
Ar lieliem, asiem ērkšķiem apveltītas ļoti smaržīgās Dzidras Riekstas selekcionētās rozes ‘Skaidra’, kas ieņēmušas arī kādreizējā liepu žoga vietu gar ielas malu, jo saimnieki vēlējušies, lai dārzā būtu vairāk gaismas. Sandra prāto, ja tagad vajadzētu veidot dzīvžogu, viņa, iespējams, tam izvēlētos citas rozes.
Izvietojuma plānu iepriekš nezīmē
Pie katras rozes izlasāms arī tās nosaukums. Tas tāpēc, ka sākotnēji, kad Sandra mājās atgriezusies ar kārtējo jauno rožu stādu, viņa meklējusi tam piemērotu vietu. Ja viens vai divi stādi tam neradījuši problēmas, tad, reizē atvedot divdesmit stādus, jau bijis krietni jāpadomā, kā tos izvietot. Arī pavasaros, kamēr rozes vēl nezied, tikai pēc lapām vien grūti noteikt šķirni. Līdz šim Sandra rožu stādus no ārzemēm nav pasūtījusi, lai gan jau labi ielāgojusi, kā to varētu izdarīt. Augusts un septembris ir tie mēneši, kad rožu cienītāja jau apzina tās šķirnes, kas vēl nav nonākušas viņas dobēs. Rozes tiek pasūtītas no rožu audzētājiem Latvijā, kā arī pa kādai iegādātas Gulbenē rīkotajos tirgos. Sandra smejas, ka no tirgus nekad neaizejot bez kārtējā rozes stāda.
“Rozes iestādu, tad pēc kāda laika tās mainu vietām. Pa vasaru, rožu ziedēšanas laikā apstaigādama dobes, jau izdomāju, ko un kā rudenī samainīšu. Rau, šajā dobē priekšplānā ir gara roze. Tas nozīmē, tiklīdz izņemšu lilijas, to vietā uz dobes aizmuguri pārcelšu šo augumā garo rozi. Vairāk uzmanības esmu sākusi pievērst rozes augstumam un krūma kuplumam. Sākumā dobēs tikai stādīju rozi pie rozes, bet tagad ņemu vērā arī ziedu krāsu. Man patīk apčubināt dobes. Parasti to daru svētdienu pēcpusdienās, kad ar metāla grābekli dobes uzrušinu, lai neaugtu nezāles. Man ravēšana sagādā prieku, jo esmu taču izaugusi laukos. Vīrs gan smejas, ka es ravējot nezāles, kas vēl nemaz nav izaugušas,” bilst Sandra.
Sandrai ar interneta starpniecību jau izveidojies rožu audzētāju draugu loks. Notiek dalīšanās pieredzē, noslēpumā netiek turēti arī dažādi vērtīgi ieteikumi. “Reklāmās bieži vien rozes zieda foto ir ārkārtīgi skaists, bet dobē viss izrādās citādāk, kā arī pretēji. Fotogrāfijā zieds neuzrunā, bet, dārzā uzplaucis, nebeidz pārsteigt. Esmu atradusi interneta mājaslapu arī krievu valodā, kur par katru šķirni iespējams uzzināt daudz jauna. Tad nu tveru šo informāciju. Ar rozēm esmu “saindējusi” arī vīru. Ja Zintis sākumā raka tikai bedrītes, lai es varētu iestādīt rozes, un piecieta manu aizraušanos, tad tagad jau lūdz sastādīt sarakstu ar rožu šķirnēm, jo saistībā ar darbu viņam sanāk apmeklēt daudzas pilsētas, arī tirgus. Vīram dārzā ir arī pašam sava mīļākā roze – ‘Jubilee du Prince de Monako’,” stāsta Sandra, atklājot, ka pamazām jau top jauns šķirņu saraksts, kādas rozes tiks iegādātas nākamajā gadā.
Vislabākie – zirgu mēsli
Vienu patiesību gan viņa gluži kā likumu patur prātā – rozes ir labi jāpabaro. Rožu pārstādīšanai piemērotākais laiks ir no 20.augusta līdz 20.septembrim, kad ir jauns mēnesis. Tad Sandra rozei divu sprīžu augstumā atstāj piecus sešus resnākos dzinumus un to pārstāda. “Rozēm nekas nav labāks par satrūdējušiem zirgu mēsliem, ko lieku stādīšanai domātajā bedrē. Tos ne ar ko nešķaidu – lai jau rozei tiek. Zem zirgu mēsliem iemetu arī kādu sauju rozēm domātā mēslojuma, kam ir ilglaicīga iedarbība. Rozes baroju arī caur lapām. To es daru tik daudz, cik pašai nav slinkums: aptuveni divas reizes nedēļā no rītiem. Vakaros būtu ērtāk, jo ir vairāk laika, bet rozēm vakaros lieks mitrums nepatīk. Roze nav ēdama, tāpēc arī to kaitēkļus apkaroju visās dobēs reizē, pielietojot smidzināšanas metodi. Izmantoju tos apkarošanas līdzekļus, kas iedarbojas divdesmit vienu dienu. Pietiek ar pāris reizēm vasarā. Rozēm nolasu arī noziedējušos ziedus, lai ne tikai labāk roze izskatās, bet arī raisa jaunus ziedus,” Sandra dalās pieredzē.
Sandra pārliecinājusies, ka Latvijas ziemās kūdra rožu piesegšanai nav piemērota, tāpēc ap rozēm viņa veido zemes konusus. Viņa uzskata, ka šī vasara ir rozēm ārkārtīgi piemērota.
Savs dzērveņu purvs un brūklenājs
Sandras dārzā zied ne tikai rozes, lilijas, hiacintes, hortenzijas. Zālienā vietu raduši arī dažādu toņu flokšu puduri, kas atdzīvina augļu koku lapotņu radīto zaļumu. “Man patīk savi lauki pilsētā. Mans dārzs ir mana paradīze, kur atpūšos pēc darbdienas, pavadu laiku kopā ar vīru, kā arī ar bērniem un mazbērniem, kuri atbrauc ciemos. Priecājos, ka man ir arī kolēģes, kas audzē rozes. Vīram toties ir svarīgi, lai dārzā būtu arī ēdami augi, tāpēc viņš par saviem sauc aroniju un kizilu, pašu izveidoto miniatūro dzērveņu purviņu, kas zālājā izskatās ļoti dekoratīvi, brūklenāju, kaulenes un meža zemeņu lauciņu. Savu vietu esam atvēlējuši arī dārza zemenēm, zirņiem, avenēm, kazenēm, saldajiem ķiršiem, bumbierēm. Nav jau tā, ka man viss padodas, bet es ļoti cenšos. Dārzs jau nekad nebūs gatavs,” saka Sandra.
