Es par tevi lūdzos… Dienu un nakti. Jau kopš tava ieņemšanas brīža es tevi uzticēju Dievam un Jaunavai Marijai.
Es par tevi lūdzos… Dienu un nakti. Jau kopš tava ieņemšanas brīža es tevi uzticēju Dievam un Jaunavai Marijai. Ietinot tevi baltos autiņos, es vēlēju, lai arī tavas mūža dienas būtu tikpat tīras un gaišas, lai nebūtu nevienas grūtas dienas. Smaidīju un noglāstīju tavu galviņu un roķeles, kuras reizēm bija netīras, darot lielos darbus un nedarbus. Tu biji pie manis katru brīdi – kad raudāji, kad priecājies, līdz izaugi liels. Es esmu laimīga māte. Man ir bijis un man ir, ko mīlēt. Dievs man devis tik daudz, ko mīlēt…
Beļavas pagasta “Rožleju” mājās Mātes dienu rīt sagaidīs Marija Kravale. Enerģijas pārpilna, vienmēr rosīga, viesmīlīga, sirsnīga, ar humoru, izpalīdzīga un dāsna. Man pietrūkst vārdu, lai dažos teikumos pateiktu visas izjūtas, kas rodas, viņu satiekot un kaut brīdi ar viņu runājot. Arī šobrīd, kad rakstu par viņu kā mammu, domāju – tā ir bijusi viņas sūtība – būt mammai. Viņas dēli Andris un Juris ir katoļu priesteri, Ilmārs studē garīdzniecību, jaunākā meita Mārīte mācās doktorantūrā, bet vecākais dēls Ainārs, kas dzīvo Stāmerienā, ir liels palīgs visos darbos un iepriecina Mariju ar sešiem mazbērniem.
Marija ir manas mātes vārds
“Mana mamma arī bija Marija. Gudra sieviete, strādīga, ticīga. Viņa man bija paraugs. Mēs bijām seši bērni ģimenē, es biju jaunākā. Divi brāļi nomira, mazi būdami. Tad, kad es piedzimu, mamma deva man savu vārdu, jo esot tāds ticējums: ja meitai liek mātes vārdu, tad tā dzīvojot ilgi un laimīgi. Mamma gribēja mani pasargāt. Tā es arī dzīves laikā paliku tāda kā mana mamma, pratu visus darbus – gan sieviešu, gan vīriešu. Mammas ģimenē visi bija muzikāli. Pat dziedot lūgšanas un vesperes (baznīcas liturģiskā Dieva tautas vakara lūgšana – red.), reizēm skanēja vijoles un kokles pavadījums. Sirdi vilka laukā, cik tas bija skaisti, tā es iemīlēju mūziku. Vēlāk vēlējos, lai arī mani bērni spēlētu mūzikas instrumentus. Tā notika. No bērnības esmu iemācījusies, ka līdz galam jāizdara tas, ko esmu iecerējusi. Vai grūti, vai viegli, bet jāizdara,” saka Marija.
Kad divi Marijas brāļi bija ierauti kara notikumu virpulī, viņas tēvs un māte, Marija un brālis Antons katru vakaru skaitījuši rožukroņa lūgšanas un dziedājuši dziesmas svētās Marijas, Jāzepa un Antona godam. Lai pasargātu bērnus, lai dēli izdzīvotu. “Mūs tiešām sargāja Dievs, viņš to ir darījis visu laiku. Ticība man ir palīdzējusi atkal celties un cīnīties, nebaidīties no grūtībām,” saka Marija.
Starp puišeļiem un naktsvijolēm
Marija smej, ka meiteņu gājieni viņai nekad nav padevušies. Arī maza būdama, starp puišeļiem vien augusi un spēlējusies. Vēl tagad viņa atceroties pļavu pie mājām, kur augušas kreimenes un naktsvijoles. Toreiz citādāka šķitusi pērkona duna. Dienas toreiz bijušas tik garas…
“Uz dzīvi skatījos caur dabu un ar puišeļa acīm. Lelles man nebija, prātā vairāk bija lēkšana ar koka kājām, kokos kāpšana, dziedāšana ganos un sacenšanās ar puišiem, kurš kuru pārspēs. Vēlāk vecākiem vajadzēja palīgu, un es tāda biju. Īpaši, kad nomira tētis. Tad man bija 14 gadu. Es biju mammas lielākais atspaids. Bija jāstrādā, lai brālis Antons varētu mācīties par priesteri,” pagājušos laikus atceras Marija.
Dievs mani ir svētījis
“Dzīvē visādi gājis, kopumā tā ir bijusi varen interesanta. Manas mūža dienas pieder Dievam. Dažreiz līdz nāvei grūti bijis, nogurums bijis tik liels, ka vairs nevar paiet. Strādāju par veterinārfeldšeri. Darbs bija grūts, bērni mazi, bet visu paspēju. Atceros reizi, kad ciemos atbrauca brālis Antons. Es viņu tik ļoti gaidīju un vēlējos pagatavot gardas vakariņas. Pēc darba gāju uz piemājas dīķīti, izcirtu āliņģi un turpat skaloju bērnu autiņus. Sala rokas, es domāju par to, ko taisīt vakariņās. Nebija neviena, kam prasīt palīdzību, pašai vien viss bija jādara. Atceros, ka, skalodama lupatiņas, toreiz nespēkā raudāju. Bet tā diena pagāja, nāca citas, grūtums aizmirsās,” ar smaidu piebilst Marija.
Par katru bērnu savs stāsts
Vīram Antonam pirmā sieva gāja bojā, viņš palika ar mazu dēlēnu. Aināram bija nepilni trīs gadi, kad viņš Mariju sāka saukt par mammu. Pirmajā reizē, kad Marija redzējusi puisēnu, viņam kājās bijušas slapjas zeķītes, kājiņas nosalušas. Marija zeķītes izžāvējusi un bērnu iemīlējusi. “Mēs esam milzīgi draugi. Viņš man ir labāks dēls nekā pārējie trīs. Katru svētdienu ar bērniem pie manis atbrauc. Viņš tagad manis dēļ caur uguni un ūdeni gatavs iet, es arī viņa dēļ,” saka Marija.
Viņa neliedzas – par bērniem sāpējusi sirds. Par tiem reizēm naktīm ilgi nav gulēts un domāts. “Kad piedzima pirmais – Andris, tas man bija kaut kas īpašs. Bērnu audzināju pēc grāmatas un domāju, ka 90 procentus biju izdarījusi tā, kā tur rakstīts. Katru dienu lupatiņas vārīju un gludināju. Viņš bija mans luteklītis. Tomēr, jau mazs būdams, viņš bija tik ieturēts un sevī noslēdzies. Pat mani īpaši tuvu klāt nelaida. Jau no mazām dienām viņš vairāk dzīvojis citiem, palīdzējis un uztraucies. Tagad viņa darbā un aicinājumā tas noder – citiem atdod visu sirdi un dvēseli.
Tad piedzima otrs dēls – Juris. Viņš ir mans sirdsbērns. Nezinu kādēļ, bet tad, kad viņš raudāja, man uzreiz sirdī iedūra kā ar adatu. Par visiem visvairāk viņu žēloju. Nevarēju klausīties viņa raudāšanā, pašai bija līdzi jāraud. Tad nāca trešais – Ilmārs, kas mani no visiem puišiem, mazs būdams, visvairāk žēloja un lutināja. Kur nu vēl mana meitiņa! Arī viņai kristītais vārds ir Marija, bet visi sauc par Mārīti. Tā mani mīlēja visvairāk. Pēdējo kumosiņu bija gatava atdot, rakstīja man dzejoļus un vēstules. Neviens mani tik stipri nav mīlējis kā Mārīte,” saka Marija.
Viņa smaidot stāsta, ka visi ir krama bērni, nav izlutināti. Visi gāja mūzikas skolā, visi studējuši. Kopā ar mammu braukuši ekskursijās. Īpaši iemīļojuši Latgali – Marijas dzimto pusi.
Paņēmu uz rokām un novēlēju Dievmātei
“Es nekad neesmu domājusi un īpaši plānojusi, lai dēli būtu priesteri. Es gan esmu mācījusi mīlēt Dievu un baznīcu, cienīt priesteri. Kad mazus paņēmu rokās, tad gan novēlēju Dievmātes aizgādniecībai, lūdzu, lai Dievs stāv klāt, lai nekad ar viņiem nenotiktu nelaime. Man prātā palicis, kā Andris ar Juri bija atnākuši ar mani uz Gulbenes veco katoļu baznīcu. Toreiz priesteris Jāzeps Mičulis pēc dievkalpojuma smaidīdams pie viņiem pienāca, smaidot lēja ūdeni uz galvas un teica: “Visi par priesteriem, visi par priesteriem!”,” atceras Marija.
To, ka abi vecākie dēli kļūs par priesteriem, Marija uzzinājusi tikai tad, kad viņi jau iestājušies Garīgajā seminārā. Līdz tam viņi par to nebija bilduši ne vārda.
“Nekāds liels pārsteigums tas nebija, jo mans brālis ir priesteris, viņš ļoti mīlēja manus bērnus un bērni – viņu. Kad abi vadīja pirmo svēto misi un deva arī mums kā vecākiem jaunā priestera svētību, tad gan no sirds raudāju. Es zinu, kāda ir priestera dzīve, tā nav viegla. Asaras bira kā pupas, kad Juri iesvētīja par priesteri un teica: “Nu tu uz mūžu būsi priesteris”. Tagad reti iznāk viņus visus satikt. Tad, kad visi ir mājās, man ir lielākie svētki, tad esmu laimīga. Žēl, ka tādi brīži ir arvien retāk un retāk.
Man Andris pirms gadiem uzdāvināja skaistu dāvanu – ceļojumu uz Franciju. Kad pārņem skumjas, es atmiņās gremdējos labajos brīžos. Bet es jūtu, kā viņi visi par mani lūdzas. Viņi man piedzima vēlu, uztraucos, vai spēšu viņus izaudzināt. Man bija dzīves mērķis viņus izskolot un uzcelt māju. Es to esmu izdarījusi. Varbūt tikai tādēļ, ka ir piecas sirdis, kas par mani lūdz,” saka Marija.
Marija smaidot mani pavada. Mēs abas saprotam, ka māte nekad nepiemin pāridarījumus, neatmin strīdus un nesaskaņas, tos brīžus, kad bērnu dēļ sapējusi sirds. Māte gaida, kad viņas mīļie visi ir kopā pie lielā saimes galda. Bet istabā pie sienas ir Jēzus Kristus svētbilde un viņa naglas caurdurtā roka ir izstiepta svētībai.
