Šis virsraksts par karu un savādais vārdu salikums, nosaucot šo par “mīļāko”, uzreiz piesaistīja uzmanību. Skanēja ausīs – tik jocīgi. Gribējās uzzināt, par ko ir runa. Izrādās – tā ir latviešu/norvēģu dokumentālā/animācijas filma ar tādu nosaukumu, kas nākusi klajā šogad. Tās režisore ir Ilze Burkovska-Jacobsen. Filma ir bērnības atmiņās balstīts dokumentāls stāsts par Latviju no 70.gadiem līdz atmodai, no padomju režīma līdz neatkarības atjaunošanai. Gribas vilkt paralēles ar Ulda Rudaka 2008.gadā klajā nākušo “Rokupāciju” – grāmatu par Latvijas rokenrola vēsturi no iekšpuses. Vai ar Jāņa Joņēva grāmatu “Jelgava 94” (izdota 2013.gadā) par jaunību un tiekšanos peldēt pret straumi. Bet manis pašas mīļākais šodienas karš notiek manā etniskajā dzimtenē pa mātes līniju. Un tā ir Baltkrievija. Jau vairāk nekā 50 dienas tur turpinās tautas protesti. Iedzīvotāji turpina pieprasīt pārskatīt prezidenta vēlēšanu rezultātus, kā arī varas nomaiņu valstī. Minskas centrā turpina pulcēties tūkstošiem cilvēku, arī sievietes. Pulcējas, neņemot vērā draudus, vardarbību. Tā patiešām ir varonība! Es elpoju vienā sirdspukstu sasaistē ar viņiem. Apbrīnoju! Cienu! Pagājušās nedēļās sākumā Aleksandrs Lukašenko sarīkoja sev slepenu inaugurāciju prezidenta statusa atjaunošanai. Tas izraisīja vēl lielāku sašutumu tautā. Sociālie tīkli, arī jauniešu iecienītais “TikTok”, burtiski uzspridzina ar sarkasmu, asiņainiem skatiem, varas brutalitātes piemēriem. Nav grūti sēdēt mājās ērtā, mīkstā krēslā pie kafijas tases ar kūciņu, skatīties “tīklos” un šausmināties vai pasmieties par trāpīgu ironiju. Liekas, nekas tomēr nevar patraucēt šo komforta sajūtu – jūtu līdzi, bet esmu tālu (par laimi), palīdzēt nevaru. Nezinu, vai es spētu riskēt ar visu – ar dzīvi, dzīvību, kā to dara mani tautas brāļi un māsas Baltkrievijā. Laikam līdz tādam līmenim cilvēkam ir garīgi jāizaug. Latvijas “mīļākais karš” šodien ir saistāms ar COVID-19 ietekmi un mūsu darba, mācību ikdienu, sadzīvi, veselību, ekonomiku. Mēs dzīvojam tādā kā neziņā un bažās par procesiem, kuros esam ierauti pret savu gribu. Labi vismaz, ka vairs nelūkojamies uz inficētajiem kā uz ienaidniekiem. Ja tā labi padomā, kādas tikai infekcijas slimības neplosās Latvijā. Un inficētie ir blakus. Starp mums.
