Latvija – tā ir mana Dzimtene, manas mājas, kur es esmu piedzimis un jau nodzīvojis septiņpadsmit gadus.
Latvija – tā ir mana Dzimtene, manas mājas, kur es esmu piedzimis un jau nodzīvojis septiņpadsmit gadus. Šobrīd tas vēl ir tikai mans sapnis, bet pēc nepilna gada man jau būs jāizlemj, kurā nozarē es varētu Latvijai visvairāk palīdzēt.
Daudzi cilvēki aizbrauc no Latvijas, lai strādātu citās valstīs. Viņi uzskata, ka, strādājot citās valstīs, viņiem dzīve būs kā “rožu dārzs”, bet tā nekad nav. Tas ir viens no Latvijas iedzīvotāju trūkumiem, nepalīdzēt savai valstij, bet doties prom. Protams, ka vieglāk ir saņemt visu jau gatavu, bet īstās vērtības ir paveikt pašam kaut ko Latvijas labā.
Mans sapnis ir palīdzēt manai valstij attīstīt dažādas nozares. Es nesaprotu, kā var krāp vai apzagt valsti? Apzogot valsti, cilvēki apzog sevi pašu. Cilvēki nepadomā, ka tas ir tikai mirkļa labums. Taču ieguldot valstī visu savu dzīvi, dvēseli, darbu, tu atpakaļ saņemsi krietni vairāk.
Ir pagājuši tikai divpadsmit gadi, kopš Latvija atguva neatkarību. Tas šķiet tik mazs laiks. Sekas ir atstātas ļoti dziļas. Bieži dzirdam cilvēkus žēlojamies, ka Latvijā dzīvojošie krievi nemācoties latviešu valodu. Bet latvieši jau ir tādi, kuri grib parādīt, ka arī viņi zina krievu valodu, un runā ar viņiem krieviski. Tā ir liela mūsu kļūda. Reizēm man šķiet, ka mēs esam pārlieku pretimnākoši.
Šobrīd norisinās asas diskusijas, vai stāties Eiropas Savienībā vai ne. Mans viedoklis ir, ka noteikti mums vajadzētu iestāties, jo Latvija viena pati bez palīdzības šobrīd vēl ir pārāk nespēcīga. Mums pietrūkst tikai tā mazā atspēriena, lai mēs atkal būtu starp pasaules attīstītākajām valstīm, jo es uzskatu, ka mēs to esam nopelnījuši. Un es labprāt darītu visu, lai palīdzētu Latvijai tur nokļūt.
Latvija ir tā valsts, kurai ir vienas no dziļākajām kara rētām. Latvijai ir pāri nākuši dažādu valstu karaspēki, bet visbeidzot atkal brīvība. Lai arī man bija tikai pieci gadi, bet es to atceros. Protams, es nezināju, ka šīs cīņas ir par brīvību, bet tos notikumus es atceros. Es toreiz nesapratu to, kāpēc tētis brauc uz Rīgu, un kāpēc visi runā par kaut kādām barikādēm? Bet šobrīd es saprotu šīs lietas nopietnību. Tajās dienās izšķīrās mūsu visu liktenis. Es ļoti lepojos ar iznākumu un ar tiem, kas Latviju aizstāvēja un cīnījās par to, lai mēs sevi šobrīd varam saukt par latviešiem.
Edgars Puidze (Lejasciema vidusskola)
