Nāk rudens apgleznot Latviju, bet nepūlies, necenties tā.
“Nāk rudens apgleznot Latviju,
Bet nepūlies, necenties tā.
Man viņa ir visskaistākā
Tik un tā.”
(M.Zālīte)
Šie dziesmas vārdi izsaka manas pirmās izjūtas, domājot par savu Dzimteni un mājām. Tagad Latvija ir brīva, neatkarīga valsts, līdz ar to manu vecvecāku, mātes un tēva sapnis ir piepildījies. Taču dzīvē ir tā: to, ko mīli, centies padarīt vēl labāku, celt augstākā godā.
Vēstures lappuses šķiras milzīgā ātrumā. Vakardiena jau ir vēsture. Taču šodiena ir tas laiks, kas atvēlēts man, tev, mums – jaunajiem. Esam kļuvuši atbildīgi par savu spēju izkopšanu, mācīšanos, augstāku mērķu sasniegšanu. Tautas paruna “Ko sēsi, to pļausi!” ir patiesa. Tā norāda, ka savu rītdienu darinām jau šodien. Un mēs patiešām vēlamies būt tie, kas kaisa zelta graudus zaļā zemē, gribam dzīvot labi brīvā Latvijā.
Pēdējo desmit gadu laikā mainījies ne tikai Latvijas tēls. Esam mainījušies paši. Augusi mūsu mīlestība pret savu zemi, lai arī ikdienas dzīve vēl nav tāda, par kādu sapņoja mani vecāki. Taču galvenais – esam pārliecinājušies par savu varēšanu, drosmīgāki kļuvuši mūsu nākotnes plāni. To pierādīja arī pozitīvie tautas nobalsošanas rezultāti par iestāšanos Eiropas Savienībā. “Esi sveicināta mājās, Latvija!” tā ārvalstu politiķi mūs godināja 21.septembrī. Jā, esam mājās, jo jau 19.gadsimtā ģeogrāfi atzinuši, ka Eiropas centrs atrodas Rucavā. Toreiz pat luterāņu baznīca še celta kā dievnams Eiropas centrā.
Pirms trīs gadiem, kārtējo pašvaldības vēlēšanu laikā, bieži dzirdēju teicienu: “Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti!” Mans sapnis saistās ar citādu nostādni: “Es mīlu Latviju: zemi, valsti un cilvēkus!”
Mēs neesam ne “purvā braucēji”, ne “uz grābekļa kāpēji”, ne “muļķu zemes” iemītnieki. Šie teicieni ir aizskaroši un sadala mūs gudrajās “augšās” un nejēgās “apakšās”. To ir rūgti apzināties, bet es lieku tam pretī neatkarības iegūšanu, ugunskurus Doma laukumā, sveša cilvēka pasniegtu tējas krūzi… Es sajūtu siltu, spēcīgu plaukstu satvērienu Baltijas ceļā, kad, īsti nesaprazdama, kas notiek, stāvēju starp tēti un māmiņu un zināju – “Es sargāju Latviju!”.
Tas ir mans sapnis – pārliecība, ka ikviens, kas dzīvo manā mazajā, bet ļoti mīļajā Latvijā, jebkurā brīdī gatavs sakļaut rokas – aizsargāt, noglāstīt, pacelt. Es gribu, lai mēs, sagaidot atbraucam ministrus, nestāvētu atplestām mutēm un nepieņemtu ikvienu vārdu kā dogmu. Manuprāt, daudz svarīgāk un lietderīgāk uzdot jautājumus: “Kāpēc pensionāriem ir tik grūti iztikt? Kāpēc es nevaru būt pārliecināta, ka pēc augstskolas beigšanas varēšu atrast tādu darbu, lai atmaksātu bankai studiju kredītu? Kāpēc vēl pēc 12 neatkarības gadiem neprotam parādīt Latvijas skaistumu un tikumu visai pasaulei?”
Protams, esmu kritiska, bet tā ir mīloša kritika, kas nepieciešama sapņa piepildīšanai. Sapnis par Latviju ir kā mozaīka: viens stikliņš – Latvijas skaistums, kad augustā stāvus debesīs duras gladiolu šķēpi, un zvaigznes no samtainās debess krīt tieši mana pagalma asteru dobē. Krīt tik bieži, ka es pat nezinu, ko vēl varētu vēlēties…
Cits stikliņš – visiem cilvēkiem Latvijā ir darbs, visiem vecajiem cilvēkiem – godam nopelnītas pensijas. Mana vecmāmiņa baltās biksēs un platmalē apceļo Itāliju, vizinās gondolā, pirmo reizi mūžā redz kalnus…
Nākamais – neviens nezog, nekaujas, neslepkavo, nedzer, neindējas ar narkotikām, un cietums nav vajadzīgs pat neuzmanīgam šoferim, kas uzbraucis staltradzim briedim vai ievainojis baltu bērzu ceļmalā, jo nav lielāka soda par to, ko vainas apziņā cilvēks var uzlikt pats sev… Cietums dvēseli neiztaisno, vienīgi vēl vairāk izkropļo.
Vēl viens stikliņš – pretī nākošo cilvēku smaidi. Tie rodas no laipna vārda un skatiena, vai no tā, ka viss veicas, notiek, kā plānots, un nevienam pat prātā neienāk sarkastiskā paruna par latvieša labāko “ēdienu” – otru latvieti…
Stikliņi kārtojas cits pie cita: par dainām, Rīgu, jūru, pilskalniem un Gaujas senleju ar Turaidu, par Aglonas baziliku, kāviem debesīs, Pokaiņu mīklainajiem akmeņiem, skurbinošo Līgo nakti un krustu uz pirmā un pēdējā rupjmaizes klaipiņa, ko velk no krāsns… un sarmas mežģīnēm varena ozola zaros… simtgadīgā mazbānīša elsošanu, velkot trīs vagoniņus pa pēdējo šaursliežu dzelzceļu… un moderno, gaišo lidostu “Rīga”…
Manā sapnī par Latviju šī mozaīka dzīvos saules mūžu, ja to saglabāšu un spodrināšu es, tu – mēs visi. Cilvēku savstarpējā cieņa, sapratne un mīlestība ir spēks, kas vienos manu Dzimteni, darīs to stipru un laimīgu. Pasauli spēj mainīt tikai mīlestības un rūpju spēks, un tā ir mana daļiņa sapņa par Latviju piepildīšanai.
