Galgauskas kultūras namam manā dzīvē ir īpaša vieta. Ne tikai tāpēc, ka tur es kā maza meitene pirmo reizi bērnībā kāpu uz skatuves un aizkulisēs piemērīju pieaugušo tautumeitu brunčus. Labi atceros, cik ļoti man patika baltais sarafāns ar izrotātu apakšmalu, kas man bija daudz par garu, vēlāk kaut kur izlasīju, ka tas raksturīgi Latgales pusei. Ar šo ēku vai klubu, kā mēs viņu dēvējam vēl šodien, es esmu izaugusi, jo ilgus gadu mēs ar ģimeni dzīvojām otrajā stāvā, tāpēc kopā ar bērnības dienu draudzenēm bijām izlodājušas tur katru stūrīti, dziedājušas karaoki (toreiz gan tādu vārdu nepazina), virpuļojušas pa zāli, kā arī knakstījušās aiz logiem, kad pieaugušajiem notika balles, bet mums tas vēl bija aizliegtais auglis. Protams, pēc tam tur pašām bija pirmās balles un pirmās romantiskās jūtas. Un es pati esmu bijusi aktīva pašdarbniece gan skolas gados, gan arī vēlāk, jo esmu gan dziedājusi, gan dejojusi, gan teātri spēlējusi, gan uzvedusi pati izrādes bērniem uz Galgauskas kultūras nama skatuves. Un kāpēc gan lai tā nebūtu, ja visa mana dzimta, jau sākot no pamatakmens ielikšanas pirms gandrīz simts gadiem, ir aktīvi iesaistījusies kultūras dzīvē. Labi arī atceros milzīgo ugunsnelaimi, toreiz mēs vairs tur nedzīvojām, arī pati jau biju prom no Galgauskas. Gribas vilkt paralēles ar šodienu, kad valda princips – labāk nojaukt, nevis atjaunot vēsturiskās ēkas, jo, protams, tas ir grūti un dārgi. Un, paldies Dievam, ka toreiz vietējā vara (Galgauskas pagastvecis un deputāti, jo viņi varēja lemt paši par savu dzīvi Galgauskā), par spīti grūtībām, tomēr nolēma atjaunot kultūras namu. Tas nebija viegls lēmums, jo arī sabiedrībā nevaldīja viennozīmīgs viedoklis. Ar šodienas acīm raugoties, tas bija pareizs, jo tika saglābta vēsturiskā ēka, ko bija būvējuši senči, un šis nams tāpat skola daudzām galgausniešu paaudzēm ir kas vairāk par vienkāršu ēku – tā ir Galgauskas sirds un dvēsele! Prieks, ka dzīvība tur ir joprojām, – visos laikos ir cilvēki, kas aizrauj, iedvesmo citus nākt kopā spēlēt, dziedāt. Bez tādiem cilvēkiem ar degošām acīm jau nekas nekur nenotiek. Lai tādi cilvēki vienmēr būtu Galgauskā – to novēlu sirmajam namam ceļā uz simtgadi!
