Lejasciemietis Mareks Švarcs – Švampāns rallijā standartautomašīnām “Gulbis 2004” pilnpiedziņas klasē izcīnīja trešo vietu. Tas pagaidām ir viņa augstākais sasniegums.
Lejasciemietis Mareks Švarcs – Švampāns rallijā standartautomašīnām “Gulbis 2004” pilnpiedziņas klasē izcīnīja trešo vietu. Tas pagaidām ir viņa augstākais sasniegums.
Mareks atzīst, ka, uzkāpjot uz goda pjedestāla, neticējis notiekošajam. Bijis vārdos nepasakāms prieks par sasniegto, vēl jo vairāk tādēļ, ka rallijs ir bijis viņa dzīves sapnis.
Kad iepatikās braukt ar mašīnu?
Kopš bērnības man ir patikuši dažādi transporta līdzekļi. No sākuma bija velosipēdi, mopēdi un motocikli. Pie sienas biju salīmējis plakātus ar močiem un mašīnām. Braucu ar visu, kas rūc. Es vairs neatceros, cik man bija gadu, kad tētis atļāva stūrēt automašīnas stūri. Protams, toreiz es sēdēju viņam klēpī un tikai stūrēju. Prasījos visās iespējamajās vietās – uz pļavas, uz tīruma, lai tikai man atļautu braukt. Toreiz vecāki teica, ka man ir ķēriens. Nekad nebija tik daudz naudas, lai viņi varētu man palīdzēt iegādāties kāroto motociklu. Mopēdus un motociklus iegādājos par paša pelnīto naudu, strādājot vasarās. Varbūt tādēļ man par motorizētajiem transportlīdzekļiem bija tik liels prieks, ka es pats tos biju nopelnījis. Tiem bija cita vērtība. Gaidīju pilngadību, 18 gadus, lai iegūtu autovadītāja apliecību.
Saka, ka prieks vadīt automašīnu esot līdz pirmajai avārijas situācijai.
– Man joprojām nav zudis prieks, vadot automašīnu. Kad esmu pie stūres, cenšos domāt līdzi. Arī no malas cilvēki saka, ka es prātīgi braucot. Koncentrējos uz braukšanu. Nav tā, ka es brauktu ar gāzes pedāli grīdā. Cenšos vienmēr izvērtēt, kur var un kur nevar atļauties ātrumu. Cenšos, lai tas būtu maksimāli droši man un arī citiem braucējiem. Man šķiet, ka pārgalvības ārpus trases neatļaujos.
Kad radās vēlme startēt rallijā?
– Jau sen. Pusaudža vecumā braucu ar motocikliem un piedalījos motokrosā. Tas, protams, nebija pārāk nopietni. Visu laiku esmu sapņojis par piedalīšanos rallijā. Jau toreiz, skolas gados, zināju, ka pie mazākās izdevības noteikti to izdarīšu. Kad sāku strādāt, krāju latu pie lata, lai savu ieceri pilnveidotu. Grūti nācās, kamēr tiku pie sarkanā “Audi Quatro”, ar kuru braucu rallijā “Sarma” un “Gulbis”.
Viss izdevies kopā ar draugu un bijušo kaimiņu Zigmundu Nuržu. Arī viņam ir 29 gadi. Viņš bija pirmais, kas atbalstīja manu ieceri. Ja diviem ir kopīga ideja, tad ir vieglāk. Ja grib braukt pa pirmajām vietām, tad vajag spēcīgu auto, mūsu mašīna tam nav paredzēta. Tas ir arī nākamais solis, ko esam nodomājuši spert – iegādāties jaudīgāku automašīnas motoru. Protams, tur vajag lielus līdzekļus, pie tā viss apstājas.
Man ir arī otra mašīna “Audi”, ar kuru braucu ikdienā. Tā man ir mīļāka nekā sporta automašīna, tā man ir sešus gadus, būtībā ar to arī viss sākās – ledus “gonkas” ziemā uz ezeriem, tā arī radās māka braukt. Man nebija žēl mašīnu triekt, jo sapratu, ja es tagad to nedarīšu, tad nekad.
Par kuru mašīnu iznāk vairāk rūpēties?
– Tagad, protams, par rallija auto, jo tai ir lielāka slodze. Man un Z.Nuržam šis ir pirmais rallija gads. Ziemā Latvijas čempionāta standartautomašīnām pirmais etaps bija Gulbenes rajonā – “Sarma”. Tur mēs ieguvām ceturto vietu, tas bija augsts rādītājs iesācējiem. Esam bijuši sacensību posmos Liepājā, Ķekavā. Tur gāja viduvēji, jo viss svešs, arī prakse mums minimāla. Talsu rallijā startējām labi, tomēr droši varu apgalvot, ka mājās mums iznāk krietni labāk. Sienas palīdz, ceļi ir izbraukāti un jau zināmi, kaut gan trasi vienmēr izveido īsi pirms rallija, sportisti nemaz nezina, kāda tā būs. Rallijā svarīga precizitāte, laika kontrole. Treneru mums nav, visu mācāmies paši, skatāmies no citiem, labākiem sportistiem. Lai abi brauktu vienā mašīnā sacensībās, ir jābūt savstarpējai saskaņai.
Ekipējums mums ir vienkāršs, pašas vienkāršākās ķiveres. Vēlētos, ka mums būtu saruniekārtas. Vajadzētu arī īpašu mērierīci, pēc kuras vadās stūrmanis. Mums šīs funkcijas pilda vienkāršs velosipēda pulkstenis. Iztiekam, kā varam. Mani atbalsta zemnieku saimniecība “Avoti” un “Baltijas siltuma sistēma”.
Pieredzējuši rallisti brīnījās, kā jums izdevās pa “nullītei” nobraukt regularitātes posmu (otrreiz posms jānobrauc maksimāli precīzi kā pirmajā reizē).
– Es pats par to ilgi domāju (smaida). Domāju, ka tur liela nozīme bija veiksmei, jo tik precīzi nobraukt ir grūti. Protams, mēs centāmies maksimāli precīzi to izdarīt. Pagājušajā gadā ziemas rallijā “Sarma” arī nobraucām regularitātes posmu pa “nullēm”. Varbūt mums tieši uz to ir ķēriens (smaida).
Ātrumbraucienā Gulbenes stadionā mēs ietriecāmies stabā. Trieciena brīdī man likās, ka sacensības ir beigušās, kaut gan reāli tās bija tikai pusē. Es brīnos, ka mašīna šādu triecienu izturēja, ka sacensību laikā automašīnas ritošā daļa mūs nepievīla. Tie “Audi” tomēr ir izturīgi. (Pēc pieciem rallijiem mašīnai nav veikti nopietni remontdarbi.)
Kas visvairāk patīk rallijā?
– Man patīk tehniski pareizi izbraukt līkumu. To man neviens nav mācījis, es nevienam arī neesmu uzbāzies ar jautājumiem. Varbūt, ka vajadzētu. Esmu no malas vērojis, kā citi to dara, kā var pagriezienā iegūt ātrumu. Ja man iepriekš izdomātā trajektorija izdodas ideāli, par to ir gandarījums. Protams, patīk arī ātrums. Kāds ir lielākais ātrums ātrumposmos? Nemaz nezinu, nav laika skatīties spidometrā. Nedaudz vairāk par 100 kilometriem stundā. It kā neliels ātrums priekš šosejas, bet līkumainā ceļā to var manīt.
Tuvinieki nekad nav atturējuši no ātrās braukšanas?
– Ir atturējuši. Lai tiktu līdz rallijam, jāiziet cauri ģimenes locekļu atrunām. Viņi nevis mēģina bīdīt uz priekšu, bet gan pasargāt – gan no tā, ka autosports ir bīstams, gan no tā, ka dārgs. Tādēļ es cenšos pierādīt, ka man tas ir ļoti vajadzīgs. Katram taču vajag kādu nodarbi, kur sirdi piesiet. Tad ir jēga strādāt, ja zini, ka brīvdienās varēsi darīt ko tādu, kas tīkams. Tad arī darbi labāk sokas. Mans brīvais laiks ir veltīts autosportam. Cik varu izrauties, tik esmu garāžā. Ja mani mīļotā draudzene Inese neatbalstītu un neļautu braukt, tad nekā nebūtu.
Kas vīrietim paklausa labāk – bērns vai mašīna?
– Abas nodarbes vienlīdz labi padodas. Klausa gan meita, gan mašīna, reizēm gan mašīna vairāk (smaida).
Kādas bija izjūtas, kad stāvēji uz uzvarētāju pjedestāla?
Pirmo reizi kāpu uz uzvarētāju pjedestāla, par to bija neviltots prieks un pārsteigums. Kauss tagad ir likts goda vietā (smaida). Līdz pat pēdējam brīdim ar Zigurdu necerējām, ka būs tik labs rezultāts, jo pieredze nav tik liela. “Ludzas” posms mums bijis labākais. Esam visus posmus nobraukuši diezgan stabili, rallijā tas ir svarīgi. Var forsēt, bet tas var arī neattaisnoties. Esam centušies noturēties Latvijas čempionāta standartauto kopvērtējumā. Pirms “Gulbja 2004” kopvērtējumā Latvijā mēs bijām devītie, tagad vajadzētu būt nedaudz augstākam rādītājam. Nākamās sacensības būs Cēsīs, noteikti jābrauc. Es sev biju izvirzījis tādu mērķi – braukt visu sezonu, lai varētu salīdzināt, kā ir gājis, kur ir veicies, kur ne. Es vēl nezinu, vai spēšu braukt nākamajā sezonā, vai finanses atļaus. Bet par šo sezonu droši varu teikt, ka bija tā vērts. Es esmu darījis to, ko esmu visvairāk vēlējies, turklāt redzu, ka nedaudz arī izdodas (smaida).
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Mareks Švarcs – Švampāns.
– Dzimis: 1975.gada 18.jūnijā, ir 29 gadus vecs.
– Dzīvo: Lejasciemā.
– Strādā: zemnieku saimniecībā “Avoti”, Beļavā.
– Ģimenes stāvoklis: mīļotā sieviete Inese, 1,5 gadus veca meitiņa Patrīcija.
