Augusta nogalē Latvijā viesojās divas pensionētas kundzes, kas bija atbraukušas no Brazīlijas.
Augusta nogalē Latvijā viesojās divas pensionētas kundzes, kas bija atbraukušas no Brazīlijas. Rita un Ruta Sproģes nav dzimušas Latvijā, bet sevi uzskata par latvietēm, un svarīgākais – mūža garumā saglabājušas latviešu valodas prasmi.
Stāsts par latvieša ceļojumu uz nezināmo, tālo un eksotisko Brazīliju sākas 1925.gadā, kad Ritas un Rutas tēvs Pēteris Sproģis 37 gadu vecumā nolemj kaut ko mainīt savā dzīvē. Pēc dienesta cara Nikolaja armijā viņš apprecējies. Par ģimeni jārūpējas, bet Latvijā Pēterim nav lielas cerības tikt pie turības vai pat bagātības. Tāpēc viņš nolemj doties pasaulē. Sākotnējo domu par Ameriku Sproģis atmet un aizbrauc uz Brazīliju, kur viņu jau sagaida tēvs.
Apmetas latviešu kolonijā
Jēkabs Sproģis, Pētera tēvs, ir apmeties latviešu kolonijā “Vārpa”, viņa aizbraukšanas iemesls bija ticība – Jēkaba trešā sieva ir aktīva baptiste un tic savai misijai tālajā zemē. Pēteris gan pie tēva ilgi neuzturas un pārceļas uz Novo Odesu – citu Brazīlijas latviešu koloniju, no kurienes sūta vēstules savai sievai Madei, aicinādams to pie sevis. Viņš rentē nelielu zemes gabalu, dzīvo būdiņā kaimiņos savai māsīcai un nodarbojas ar arbūzu audzēšanu.
Made atbrauc pēc diviem gadiem 1927.gada martā. Viņa, saukta par “smuko Madiņu”, ir uzticīga savam Pēterim tik ļoti, ka ar pirmdzimto Osvaldu uz rokām viena pati dodas tālajā ceļā. Tomēr vienai lietai Made neparko nepiekrīt – Novo Odesā viņa nepaliks, jo ir laba dāmu šuvēja, kam šeit darba nav. “Ja man jādzīvo laukos, tad es braucu atpakaļ uz Latviju,” viņa stingri paziņo. Tāpēc jau pēc mēneša Made Sproģe atkal viena drosmīgi dodas prom. Šoreiz uz Sanpaulu, kur noīrē istabas un atver šuvēju darbnīcu. Viņas klientes ir turīgākās fermeru sievas, kuras var atļauties šūt sev modernākos tērpus no dārgākajiem audumiem.
Pārceļas uz pilsētu
Arī Pēteris patiesībā nav nekāds zemnieks un, pārdevis visu arbūzu ražu, brauc pie sievas uz Sanpaulu, kur, protams, jāmeklē darbs. Viņam veicas: Sanpaulu mērs tieši tajā laikā ir nolēmis izveidot īpašu, reprezentablu policijas vienību, kurā dienējošie būtu pilsētas vizītkarte. Viņi būs pirmie, kas tiksies ar Sanpaulu iebraukušajiem ārzemniekiem, tulkos, rādīs ceļu, palīdzēs iekārtoties. Izlases policistiem jābūt staltiem, izskatīgiem, tie nēsās glītu uniformu, pratīs vairākas valodas.
Pēteris Sproģis šim darbam ir kā radīts gan izskata, gan militārās pagātnes, gan valodu prasmes ziņā – viņš prot krievu, vācu, portugāļu, nedaudz poļu un, protams, latviešu valodu.
Policijas vienībā vairums ir eiropieši – latvieši, lietuvieši, igauņi, itāļi, viens polis. Tā laika fotogrāfijā redzams patiesi stalts un glīts vīrietis pašos spēka gados kopā ar sievu – labi ģērbtu, modernu cepuri galvā. Blakus tēvam un mātei viņu mazie bērni – Latvijā dzimušais Osvalds un Tālivaldis, kas dzimis jau Brazīlijā.
Baltieši vien esam
Tā Pēteris un Made Sproģi uzsāk dzīvi tālumā no dzimtenes. Vēlākie notikumi šo cilvēku dzīvē un pasaules vēsturē pierāda, ka Sproģi dzimteni nekad vairs neredzēs, vienīgi uzturēs sakarus ar vēstulēm. Arī sarakste ar Latvijā palikušo māsīcu Elzu Lejiņu septiņdesmitajos gados pārtrūkst.
Tomēr Rita pēc laika atkal meklēja tālumā dzīvojošos radiniekus, jo atcerējās tēva novēlējumu – neaizmirst latviešu valodu, nepazaudēt sakarus ar Latviju un būt lepnai, ka ir latviete.
1937.gadā Sproģi ir pārcēlušies uz Vila Zelinas pilsētu – vienu no Sanpaulu piepilsētām, tur nopirkuši māju, tajā uzmūrējuši maizes krāsni un ierīkojuši veikalu. Pēteris izvēlējās pirkt māju Vila Zelinā tāpēc, ka tur dzīvoja daudz lietuviešu. “Baltieši vien esam,” bija viņa uzskats. Biznesa pamatā – nostalģija
Mades tālākais bizness jaunajā vietā lielā mērā ir balstīts uz daudzo eiropiešu nostalģiju pēc dzimtenes. Latviešiem viņa cep un tirgo saldskābo maizi, kam izmantotie milti vesti no Argentīnas, brūvē kvasu – tam ir labs noiets vietējo ukraiņu vidū. Savukārt krievi ir labi masļeņicas (masļonkas) pircēji. Lielākais dēls Osvalds jau ir pusaudzis un labi var palīdzēt mātei. Viņa pienākumos ietilpst katru dienu vest divas kannas ar pienu no kāda lielveikala masļonkas gatavošanai un palīdzēt veikalā. Māte kopā ar tanti Edi Skuju ir maizes mīcītājas un cepējas. Saldskābās maizes kukulīšus cep piecos rītā, lai pēc dažām stundām jau tie būtu veikala plauktos.
Nedaudz par Edi Skuju. Viņa ir Mades Sproģes māsa, kas visu dzīvi velta māsai un viņas bērniem, pati paliekot vecmeitās. Ede gribējusi atgriezties Latvijā, bet mazais Tālivaldis, kas viņu uzskatīja par otru mammu, negribējis šķirties no mīļās tantes. Rita un Ruta atceras, ka tieši Ede bijusi tā, kas viņām mācījusi smalku uzvešanos un galda kultūru. Pa dienu viņa strādāja bagātā franču ģimenē par ekonomi, vakarā palīdzēja māsai pie maizes mīcīšanas. Vēl tagad abas māsas smaidot atceras, kā mocījušās ar sarežģītajiem galda piederumiem un nav varējušas iegaumēt, kā lietot to vai citu dakšiņu.
Tautiešu palīgs un aizbildnis
Tā paiet laiks. Pamazām pieaug visi Sproģu bērni. Viņu vajadzībām māju laiku pa laikam pārbūvē līdz sešām istabām, tiem laikiem tā ir labi iekārtota. Vienīgā māja visā Vila Zelinā, kur ir labierīcības – karstais ūdens. Tēvs pats izgudrojis ierīci, kas sūknē ūdeni. Maizes krāsns kurināšanas laikā to uzsilda. Vēlāk, pieaugot labklājībai, šo izgudrojumu māju labiekārtošanā atdarina apkārtējie iedzīvotāji.
Arī citu iemeslu dēļ Sproģu ģimene un viņu māja ir pazīstama plašākai sabiedrībai.
P. Sproģis joprojām ir policists. Laikiem mainoties, viņa pienākumi dažādojas – pēc Otrā pasaules kara pārbēdzēji no sarkanajiem, nevarēdami Rietumeiropā palikt un arī nepieņemti Savienotajās Valstīs, dodas uz Brazīliju. Daži tur uzturas tikai tik ilgi, lai sapelnītu naudu braucienam uz ASV vai Kanādu, bet citi tā arī paliek. Šī valsts atkal atbalsta eiropiešus – viņi samērā viegli atrod darbu un palikšanu.
P. Sproģis tautiešiem ir kā palīgs un aizbildnis. Gan viņa amats, gan labā slava ir garants jaunatnācējiem. Viņš atbraucējus sagaida, uz laiku izmitina pie sevis, palīdz meklēt darbu, pat ne vienkārši jebkādu darbu, bet tieši konkrētā profesijā, galvo aizņēmumam bankā. Viņš bija kontaktpersona.
Uzceļ latviešu baznīcu
“Mūsu māja bija gan viesnīca, gan baznīca,” atceras Rita. Pirmie dievkalpojumi vietējai latviešu draudzei notika Sproģu mājās. Tos vadīja mācītājs Mekšs.
Baznīcu draudze uzceļ netālu – 13 kilometru attālumā no Vila Zelinas 1956.gadā par pašu ziedotajiem līdzekļiem. Pie tās celšanas strādā paši latvieši. No šā laika Vila Zelina pilsētā joprojām ir sastopami tādi uzvārdi kā Puplaksis, Auškāps, Bērziņš, Štāls, Verners, Jankovskis.
Laiks pēc Otrā pasaules kara šeit iezīmējas ar interesantu niansi nacionālajā jautājumā – vietējie vācieši kādu laiku atturas lietot dzimto valodu, arī japāņiem un itāļiem neklājas labāk. Pat latviešiem ir kāds vārds, ko labāk lietot retāk. “Jā” skan ļoti līdzīgi vāciskajam. Toties krievus ieredz labāk – kā nekā bijuši amerikāņu sabiedrotie. P. Sproģis gan ietur neitrālu pozīciju, jo uzskata, ka labs vai slikts ir katrs cilvēks individuāli.
Ātri iemācās portugāliski
Pretēji Pēterim, kas valodu prasmes dēļ uztur plašus sakarus ar dažādu tautību un sociālo slāņu pārstāvjiem, Made un Ede vairāk biedrojas ar latviešu sabiedrību. Šā iemesla dēļ Made tā arī līdz mūža galam labi neapgūst portugāļu valodu. Kad bērni sāk draudzēties ar vietējiem, Made, gribēdama būt lietas kursā par viņu nodomiem, lūdz meitām tulkot viņu sarunas. Veikalā tirgojoties, viņa labi izlīdzas ar žestiem vai atsevišķiem teicieniem, kā “požalujsta”, “spasiba”, “masļonka buģet zavtra”.
Meitenes iesākumā prot tikai latviski, bet četru vai piecu gadu vecumā ātri iemācās portugāliski. Valoda ir vajadzīga, skolas gaitas uzsākot, bez tās viņi nevarēs iegūt izglītību. Laika gaitā māsas apgūst arī citas valodas, bet latviešu valoda ir saite, kas viņas vienos visu dzīvi – ja ir vajadzība pārrunāt ko tādu, kas citam nav jāzina, abas vienmēr var runāt latviski. Šī svešā mēle allaž pievērš kāda uzmanību, un tad var paskaidrot, ka svešādās skaņas ir latviešu valoda un viņas ir latvietes.
Sniedz labu izglītību
Sproģi saviem bērniem dod labu izglītību – Osvalds, Tālivaldis, Rita un Ruta skolas gaitas uzsāk valsts pamatskolā, tur mācās pirmās četras klases. Tālākās skolas gaitas viņi turpina privātskolās, kur mācās līdz 8.klasei. Rita vēl paralēli no 13 gadu vecuma apgūst mūziku – klavierspēli. Viņai ir vēlme kļūt par pianisti, tomēr vēlāk Rita nolemj pabeigt mūzikas koledžu, lai, strādādama par skolotāju, pati varētu samaksāt par savu tālākizglītību. To viņa arī dara – pabeidz augstskolu kā angļu valodas un portugāļu valodas pasniedzēja.
Arī Ruta kļūst par skolotāju. Sešdesmitajos gados viņa iztur konkursu un iegūst tiesības strādāt valsts skolā, kur tajā laikā ir daudz labāks atalgojums. Šodien gan vairs gluži tā neesot. Osvalds pēc pamatizglītības iegūšanas izmācās par mērnieku, bet Tālivaldis kļūst par inženieri un visu mūžu strādā “Ford” rūpnīcas filiālē. Tālivalža vairs nav – viņš no Sproģu ģimenes bērniem aiziet pirmais.
Rūpnīcai “Ford” ir sava nozīme apstāklī, ka viņš deviņdesmitajos gados var apmeklēt nekad neredzēto, bet tik ilgoto Latviju.
Atklājis, ka rūpnīca viņam pa ilgajiem darba gadiem ir palikusi parādā apdrošināšanas summu, viņš panāk savu taisnību un par iegūtajiem līdzekļiem apceļo Eiropu un arī Latviju. Tā gan diemžēl ir vienīgā reize, kad Tālivaldis redz savu vecāku dzimteni. Osvaldam gadi vairs neļauj šurp atbraukt, bet laikā, kad māsas ir Latvijā, viņš zvana un grib zināt visus jaunumus.
Liepa aparta lauka vidū
Kādi māsām iespaidi par vecāku dzimteni ir šodien? Viņas joprojām aktīvi ceļo – Latvijā Rita un Ruta ir jau ceturto reizi un atzīst, ka ar katru reizi Rīgā un arī Jēkabpilī atrod ko jaunu, pilsētas un Latvija kopumā liekas arvien sakoptākas un skaistākas.
Māsas stāsta, ka jau tuvojoties Rīgas lidostai, viņas pārņem satraukums un acīs ir prieka asaras. Tas nekas, ka Jēkabpils rajona Variešu pagasta “Spāģos” par viņu vectēva mājvietu liecina vien liepa, kas aug aparta lauka vidū.
Ne mājas, ne īpašumi nepalīdzēs saglabāt latvietību, ja tā nebūs cilvēka sirdī. Apziņa, ka viņas pieder kādam kopumam, ko sauc par latviešu tautu, nekādā ziņā nav apgrūtinājusi viņu dzīvi, bet tikai bagātinājusi.
To saprot arī jaunie Brazīlijas latvieši, kas, apmeklējot dievkalpojumus mazajā luterāņu baznīcā Vilā Zelinā, mēģina saprast mācītājas latviešu valodā runāto sprediķi un dzied līdzi dziesmas. Ja arī kāds no Sproģu bērniem un bērnu bērniem vairs nerunā latviski, tomēr viņi zina, no kādām saknēm ir cēlušies, un ar to lepojas.
Māsas vienmēr cenšas atbraukt uz Latviju laikā, kad ir kādi svarīgi notikumi mūsu valsts dzīvē. Iepriekšējo reizi tie bija Dziesmu svētki, šoreiz, protams, Rīgas 800 gadu svinības. Līdzi uz mājām viņas allaž ved daudz fotofilmiņu un videomateriālu, kā arī radu un draugu dāvanas. Šoreiz fotogrāfiju vidū būs viena īpaša – tā, kurā redzama Prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 21.augustā pie Brīvības pieminekļa. Atmiņā paliks viņas rokasspiediens, siltais smaids un neviltotais prieks par sastaptajām viešņām no tik tālas zemes un viņu labo valodas prasmi.
Atvadoties Rita vēlreiz atgādināja, ka lielākais mantojums, ko viņas ieguvušas no saviem vecākiem, ir prasme saglabāt latvietību, atrodoties tik tālu no dzimtenes.
