Ikviens vismaz reizi dzīvē ir izbaudījis sajūtu, kāda rodas pēc labi paveikta darba. Aprīļa beigās to izjutusi arī rakstniece Laima Muktupāvela, beidzot darbu pie romāna par Emīliju Benjamiņu “Mīla. Benjamiņa”.
Ikviens vismaz reizi dzīvē ir izbaudījis sajūtu, kāda rodas pēc labi paveikta darba. Aprīļa beigās to izjutusi arī rakstniece Laima Muktupāvela, beidzot darbu pie romāna par Emīliju Benjamiņu “Mīla. Benjamiņa”.
Šobrīd viņa rosās puķu dobēs un dārzā, jo uzskata, ka rakstniekam jauni darbi jārada ziemā, bet kopā ar dabu jābūt vasarā. Rakstniece pie vietējiem stādu audzētājiem iegādājusies dažādu puķu stādus, kurus stāda senlaicīgos keramikas traukos un pat tējkannās, kas, salūkotas vecu māju bēniņos, ir kaimiņu atvēlētas. Tā Laima rīkojas tāpēc, ka puķes, kas stādītas šādos traukos, nav jāravē, negaisa laikā tās var ienest priekšnamā, bet mitruma pievadīšanai ērti izmantojams ir tējkannas šnubis. Laima lepojas arī ar ķeltu rakstu, kas ietetovēts uz kreisā pleca, jo uzskata, ka ķeltu zīmēm piemīt īsts burvestības un aizsardzības spēks. “Brīvzemnieku” saimniece šovasar iecerējusi ierīkot arī meditatīvo dārzu pagalma daļā, kas atrodas netālu no seniem mūriem, kurus rakstniece dēvē par savām pilsdrupām.
Stādot dažādus augus un puķes, Laimai ir laiks izvērtēt arī ziemas mēnešos paveikto.
“Man nav jākaunas no šā romāna. Vēlos, lai grāmata, ko izdos izdevniecība “Daugava”, būtu ļoti skaista. Dzīvē nekad nekas nenotiek tāpat vien. Mani pārsteidz un sajūsmina tā mistika, ko esmu piedzīvojusi, rakstot par Benjamiņiem,” stāsta Laima, kas neskaitāmas stundas pavadījusi arhīvos un bibliotēkās, uzrakstījusi simtiem vēstuļu, uzgriezusi simtiem telefona numuru, lai pētītu un meklētu sakarības starp vēsturiskajiem faktiem un Emīlijas Benjamiņas dzīvi.
“Kādēļ sāku rakstīt romānu par Emīliju, pati sev spēju formulēt pēc tam, kad uzrakstīju vēstuli Jānim Benjamiņam uz Ameriku, kurš ir Benjamiņu pēcnācējs.
Sapratu, ka darbu sāku nevis tāpēc, lai kādu apsūdzētu vai tiesātu, bet lai ļautu izdzīvot līdzi Emīlijai Benjamiņai,uzzināt, kā rīkojas sieviete, kurai viss ir, un kas notiek tad, kad visa tā pēkšņi vairs nav.
Vēl es aizdomājos par 20 gadu ciklu, kas pasaules ekonomikā un vēsturē atkārtojas. Arī Latvijā drīz varēsim runāt par 20 maizes gadiem, kad aug iedzīvotāju labklājība, automašīnas kļūst arvien smalkākas. Man ir draudzene, par kuru jāteic, ka gudrai sievietei laimējās labi nopelnīt, tomēr viņa atzīstas, ka baidās no nākotnes, jo viss var mainīties. Benjamiņa kundzes piemērs to uzskatāmi pierāda. Tāpēc es negribu, lai atkārtojas bada gadi, lai tos, kam kaut kas šodien pieder, atkal aizsūta projām no Latvijas,” saka Laima.
Iznīcinājusi pirmo variantu
Lai gan darbs ir pabeigts, rakstniece jūtoties, it kā būtu “uzsēdusies Benjamiņa kundzes adatai”. Šobrīd Laima daudz laika pavada vēstures un kinofondu arhīvā, pētot fotogrāfijas. Šo nodarbi varot salīdzināt ar saldā ēdiena izgaršošanu. Romānu Laima sākusi rakstīt pirms apmēram pusotra gada, bet īsti radoši un neatlaidīga darba pārpilni bijuši pēdējie seši mēneši, jo viņa pilnībā atteikusies no romāna pirmā varianta. Arī fotogrāfiju izvēli viņa atstājusi uz beigām.
“Ja rīkotos citādāk, tad veidotos situācija, ka visus esmu sasaukusi uz mielastu, klāju galdu un izkārtoju salvetes, bet cepetis vēl nemaz nav izcepts. Laikam esmu piedzimusi kā vēsturniece – arhivāre, tāpēc mani spārno un iedvesmo iespēja strādāt ar senām lietām.”
Laima uzdod jautājumu, ko cilvēki zina par Emīliju Benjamiņu un pati atbild, jo tik daudz pareizo atbilžu kā viņai diezin vai šobrīd vēl kādam ir.
“Cilvēki ar Emīliju saista divus mītus, kas pastāv vēl 60 gadus pēc viņas nāves – to, ka Emīlija ir tikai “Jaunāko Ziņu” un žurnāla “Atpūta” izdevēja, kā arī to, ka gaišreģis Finks viņai paredzēja: “Tu, Emīlij, tagad dzīvo zeltā un sudrabā, bet nomirsi badā un trūkumā.”
Man radās pārliecība, ka šie mīti ir skaisti. Bet, mainot šo mītu diktēto kārtību, man šī enerģiskā un čaklā sieviete uzplauka gluži citādāka. Lai gan Jānis Kārkliņš ir uzrakstījis grāmatu par Emīlijas vīru Antonu Benjamiņu, nosaucot viņu par preses karali, esmu sapratusi, ka šo karaļvalsti būtībā valdīja Emīlija. Mans uzdevums nebija rakstīt preses vēsturi, tā pietiekami spoži jau ir aprakstīta, bet bija vajadzīgi vēstures fakti,” stāsta Laima.
Benjamiņai nepaveicās
Pētot dažādas vēsturiskās liecības, Laima uzskata, ka Emīlijai savulaik nav paveicies, ka viņa nav piedzimusi par vīrieti.
“20.gadsimta sākumā, lai gan visi runāja par emancipāciju un Aspazijas idejām, sieviešu līdztiesība reālajā dzīvē praktiski nedarbojās, bet Emīlija atrada ratus, kuros iesēsties, lai realizētu dažādas biznesa idejas.”
Rakstniece atzīstas, ka, pētot dažādus dokumentus, viņu pārņēmusi vājuma sajūta, tik daudz 1921.gada notikumiem bijis līdzības ar šodienu. Arī tam, ka jau tolaik gados vecāki vīri pametuši sievas, apprecot jaunas meitas.
“Kad tas šodien notiek manu draugu vidū, vienmēr izsaku protestu vīriem un atbalstu pamestās sievas, bet izrādās, ka šādi piemēri latviešu tautai rodami jau divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Mēs šodien varam apgalvot, ārprāts, tā nekad nav bijis, pasaule iet uz galu, bet izrādās, ka tas viss ir bijis, pat vēl vairāk nekā šodien.”
Laima kaisa vēstures faktus citu pēc cita, saistot tos ar Emīliju Benjamiņu, būdama pārsteigta par dažādām sakritībām un līdzībām.
“Saimnieciskos plānus, kurus savās uzstāšanās minēja K.Ulmanis, realizēja dzīvē Emīlija. Tāpēc esmu pilnīgi pārliecināta, ka Ulmanis un Emīlija viens otru nevarēja nezināt. Ja sākumā domāju, ka nu es aprakstīšu tikai šo kundzi, tad, jo vairāk iedziļinājos, sapratu, ka sākotnējais plāns izgāzīsies, jo visas personības – rakstnieki, mākslinieki, kultūras darbinieki, ar kuriem Emīlija tikās, strādājot avīzē, ir šī dzīvā vide, bez kuras romāna vienkārši nebūtu. Visas personības nostājās acu priekšā. Man romānā vajadzēja likt tām satikties,” stāsta rakstniece.
Viņa romānā veido situācijas, kas ir ārkārtīgi tuvas tā laika realitātei. Piemēram, Emīlijai un dzejniecei Aspazijai viņa liek satikties korsešu veikaliņā, cilvēciskā gaismā Laima atklāj personības, kas dažādu mūsdienu literatūrzinātnieku darbos tēlotas kā harizmātiskas.
Izjauc Marisa Vētras karjeru
Romānā autore Benjamiņas kundzi saved kopā arī ar mūsu novadnieku, operdziedātāju Marisu Vētru, kura dzimtās mājas atrodas Tirzas pagastā.
“Mani pārsteidza, cik cilvēks visvarenībā var iet tālu. Mariss Vētra – smuks, dziedāja kā eņģelis, bet Emīlija Marisam izjauca karjeru. Kādēļ viņš tā arī neuzstājās operā? Tādēļ, ka vienā no Emīlijas rīkotajiem salonvakariem Mariss Vētra – tikko atbraucis no Itālijas – nepaklausīja Benjamiņa kundzes lūgumam dziedāt.
“Ja es būtu ārsts, jūs arī man liktu šeit operēt?” Mariss bija atraidījis lūgumu. Emīlija par tādu atbildi apvainojās un patrieca viņu no salonvakara. Vairākos tā laika preses izdevumos tika aprakstīts Marisa Vētras izmisums par to, kā viena naudīga sieviete var ietekmēt mākslinieka karjeru. Vēl kāds piemērs. Trīsdesmitajos gados Benjamiņa kungs, kļūstot vecāks, vēlējās iegādāties lauku māju, lai laiku pavadītu klusumā un mierā. Protams, Emīlija sāka meklēt šādu māju un atrada to Līgatnē. Māja piederēja kāda uzņēmēja atraitnei ar trim meitām. Droši vien, ka šo māju Emīlija būtu vīram nopirkusi, bet istabā uz flīģeļa viņa ieraudzīja Marisa Vētras fotogrāfiju. Ko dara Benjamiņa kundze? Mājas patika, ģimene un vieta arī, bet viņa, ne vārda neteikusi, apgriezās un gāja projām. Šādi fakti raksturo cilvēku.”
Nav pamata neticēt
Stāstot par Benjamiņas kundzes pēdējiem dzīves mēnešiem, Laima radusi atbildi jautājumam, kāpēc tad, kad sākās cilvēku izvešana, viņi labprātīgi kāpuši kravas automašīnās un preču vilcienu vagonos. Kā tas iespējams – vienā naktī izvest veselu tautu? Izrādās, tāpēc, ka cilvēki dzīvoja tiesiskā valstī, ticot un paļaujoties likumu normām, būdami pārliecināti, ka neko sliktu nav darījuši.
“Nevarēju iedomāties, ka tik spēcīga var būt apziņa – neesmu vainīgs. Biju pārsteigta par šādu latviešu tautas mentālo iezīmi. Mēs paļaujamies likumam un kārtībai, kas ir pašu dibināta, nespējot iedomāties, ka var būt citādāk,” saka rakstniece.
Katras grāmatas nodaļas beigās Laima radusi vietu atsaucēm, norādot, ko kurš teicis, lai lasītāji ticētu, ka tā tiešām ir bijis. “Ja man ir pamats – atsauces – tam, ko es runāju, tad nevienam nav pamata man neticēt,” piebilst Laima. Ar apbrīnu rakstniece stāsta par Emīlijas mieru, pieņemot nāvi, zinot, ka no tās nav iespējams izvairīties. “Droši vien to spēj tikai tie cilvēki, kas nodzīvojuši bagātu mūžu,” viņa saka.
Sižetus piespēlē dzīve
“Romāns nebeidzas ar Emīlijas nāvi. Tie, kas mani pazīst, zina, ka es ar savu optimistisko dzīves skatījumu neļautu viņai tā vienkārši nomirt. 2003.gadā, strādājot Rakstnieku savienībā par priekšsēdētāja vietnieci, gandrīz nebija tāda mēneša, kad nevajadzēja braukt uz kāda rakstnieka vai kultūras darbinieka bērēm.
Kādu dienu sēdēju Vērmaņdārzā uz soliņa, aiz muguras bijušais Benjamiņu nams, un domāju par to, kāpēc liela daļa dzejnieku un rakstnieku nemirst dabīgā nāvē, būdami skaidrā apziņā. Pēkšņi pie manis pienāca sieviete melnā mētelī, uzsākām sarunu, viņa sāka stāstīt par Benjamiņu namu, bet es klausīdamās nebeidzu pārdzīvot dzejnieka Jāņa Baltvilka nāvi.
Pēkšņi sieviete saka: “Jūs visu, ko par viņiem saka, apgāzīsiet.” To dzirdot, pagriezos pret sievieti, bet viņas vairs nav. Šai sievietei romānā arī ir sava loma,” stāsta autore.
Viņa iecerējusi uzrakstīt kaut ko pavisam citu, lai atbrīvotos no spriedzes, ko radījis darbs pie romāna. Laima ir gandarīta, ka spēj būt atvērta pret cilvēkiem, jo viņas lielie darbi top mazajā “Brīvzemnieku” pasaulītē. Atliek no tās pa lauku ceļu doties plašajā pasaulē, lai satiktos ar idejām un jauniem darbiem.
