Gulbenes novada Jaungulbenes pagastā norisinājās mācības „Liedes brīnums”. Tās apvienoja 25 vides entuziastus no Gulbenes, Strenču, Jaunpiebalgas un Madonas novadiem.
“Trīs dienu laikā norisinājās interaktīvas nodarbības par bioloģisko daudzveidību, interesantiem ģeomorfoloģiskiem veidojumiem un mazo upju ekosistēmām. Mācību laikā dalībnieki devās pārgājienā uz Liedes kalniem, kā arī hidrobiologa Andra Urtāna vadībā attīrīja Liedes upi no sanesumiem. „Liedes brīnums” ir viena no biedrības „Dēms” realizētā projekta „Kuš! Zāle aug!” aktivitātēm, kas aicina izzināt bioloģisko daudzveidību un mums apkārt esošās dabas vērtības, kā arī ikdienā pārvietoties un atpūsties aktīvi un dabai draudzīgi,” internetā ar šo informāciju dalās projekta „Kuš! Zāle aug!” koordinatore Ilze Vanaga.
Attīrot Liedes upes krastu, ticis atrasts sens robežakmens. Tā vēsturisko piederību šobrīd vēl noskaidro Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. “Senais robežakmens jau bija atrasts pirms šīs kopīgās talkas. Tā atradēja ir I.Vanaga, kura tad arī ir devusi šo ziņu tālāk,” stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts hidrobiologs A.Urtāns. Arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Vidzemes nodaļas inspektore Sarmīte Dundure iesaka, atrodot senus priekšmetus vai veidojumus, vislabāk ir tos nofotografēt vai pat noteikt to atrašanās vietas koordinātes, un tad ziņot inspekcijai.
Projektu “Kuš! Zāle aug!”atzinīgi vērtē arī A.Urtāns, kurš apsekojumus ir veicis daudzviet Latvijā.
“Veicot apsekojumus, nekas sensacionāls nav atrasts, bet ir bijušas situācijas, kam atbilst teiciens “visi gali ūdenī”. “Ūdenī mums ir nācies atrast nesprāgušus šāviņus, kas nav visai patīkami, jo tad nākas saukt talkā sapierus. Piemēram, strādājot tepat Kuldīgā, bija interesanti, ka no tilta upē bija iemestas pavisam jaunas atslēgas. Ir ticējums, jau kopš viduslaikiem, ja cilvēks vēlas kaut ko noslēpt, un par to nedomāt, tad vajag iemest priekšmetu ūdenī,” prāto A.Urtāns.
Hidrobiologs savu darbību saista ar vēlmi sakārtot un padarīt dzīvotspējīgas upes, kurām pēdējos gadu desmitos galvenokārt nezināšanas un ietiepības dēļ tiek darīts pāri.
“Tādējādi mēs zaudējam ūdeni gan kā resursu, gan zaudējam upju fantastisko iespēju pašattīrīties, attīrot arī cilvēku radīto piesārņojumu. Par šo nevērību ļoti bieži liecina arī bebru radītie aizsprosti uz upēm. Bieži tie ir uzbūvēti uz caurtecēm, kur bijušas nārsta vietas strauta nēģiem. Šīs vietas šobrīd ir piesērējušas ar sanešiem. Ja bebrs var aizpeldēt citur un atkal izveidot jaunu dambi, tad ūdeņu iemītnieki, kuri var dzīvot tikai straujos, ar skābekli bagātos ūdeņos, nevar pacelties gaisā, lai dotos uz citu vietu, tāpēc iet bojā. Mums vienkārši upītes ir jāsakārto, jādod iespēja tām atjaunoties un pildīt savas Dieva dotās funkcijas kā zemes asinsritei. Tās nevar būt aizpildītas ar trombiem no sakritušiem koku zariem, sanešiem, bebru aizsprostiem,” salīdzina A.Urtāns. Eksperts mudina paturēt prātā, ka mēs dzīvojam valstī, kas ir nodrošināta ar ūdeni, ka mums ūdens pietiek pašiem un vēl paliek pāri.
