(Turpinās no otrdienas, 12.jūlija laikraksta)
Magones – 2.daļa.
Ja pustumsā varētu saskatīt krāsas, tad redzētu, ka visi vīrieši tērpušies melnās sporta biksēs un sīkrūtainos kreklos. Tuvāk pienākot manītu, ka plecīgākajam un augumā garākajam aiz briļļu stikliem paslēptās acis liek nobīties pat drosmīgajiem. Līdz acīm uzvilktās cepures skaidri norāda: “Neuzprasies!”
Ja kāds ieklausītos, par ko viņi runā, tad dzirdētu trīs dažādas balsis, no kurām dobjākā visiem solīja sadot pa…, t.i. pēc nopelniem. Dobjākā, kas bija Ziga balss, ik pa laikam piebalsoja, izmantojot tautā labi iecienītus un cieši pielipušus vārdus ārzemju valodā, bet trešā kā klusināta atbalss smalkākā tonī atkārtoja tikko teikto.
Diezgan veikli un līgani aizslīdējuši līdz grilam, vīri piestāja un brīdi lūkojās liesmās. Pustumsā siluetu ēnas izstiepās biedējoši garas un bezformīgas. Brālīgā plecu satvērienā savienojušās, tās izskatījās kā necaursitams mūris. Ieņēmuši stabilu stāju, vīri kādu brīdi zvārojās, līdz neveikli atslīga krēslos.
Zigis tūlīt metās abus aprūpēt. Ērtāk salocījis zem stilizētā galdiņa kaimiņu kājas, labāk ieriktējis uz galda rokas, viņš ieslēdza mūziku. Tad novietojās abiem iepretim un kritiski aplūkoja savu veikumu.
“Varēja būt labāk!” Zigis bija norūpējies.
Uzspraudis uz iesma vakariņu tiesu, viņš atlaidās krēslā.
– Esam gatavi ilgai un daudzbalsīgai anekdošu stāstīšanai? – viņš uzspēlēti drastiski jautāja kaimiņiem. Zigim pašam jocīgi atgadījumi un anekdotes auga kā sēnes pēc lietus. Saule ausīs agrāk, nekā viņš beigs stāstīt.
– Nu tad, kā būs, kaimiņi? – viņš miedza ar aci.
Pēc īsa laiciņa trīsbalsīgā bubināšana pārgāja skaļos smieklos un izsaucienos. Pagaidām visi notikumi ievēroja Ziga plānoto kārtību.
Saules uzlekšanu gan nevajadzēja. Ap pusnakti kāds pilnīgi noteikti lavījās gar žogu. Lēnām taustīdamies, krietni pieliecies, tas zagās uz dārza vārtiņu pusi. Pāris soļus pagāja un apstājās.
“Ir!” Zigis saspringa. “Tūlīt tu man dabūsi!”
Sataustījis kabatā gāzes baloniņu, viņš lēnām cēlās no krēsla.
Pagalmā kaut kas gāzās, sēta iekrakšķējās, stabu galos piestiprinātā konservu bundžu virtene nodžinkstēja, kāds iekliedzās un sauca viņa vārdu.
“Tā tak nevar būt Elza?” Zigis satraucās. To nu gan viņam tagad negribējās satikt. Ar steigu jāiet skatīties. Naktī skaņas izklausās tik savādas.
Elza tā tomēr nebija.
Sagaidījis, kad sieva aizmieg, no mājām izlavījies bija labās puses kaimiņš Elmārs. Sajuties neērti, ka draugam atteicis izlīdzēt, un sapratis, ka tādā reizē nevar Zigi vienu atstāt. Iebāzis kabatā gaļas klapējamo āmurīti, ko kājas nes steidzies šurp uz dārzu.
Tagad, slaucīdams gar sāniem eļļainās plaukstas un sodīdamies par muļķi, kurš uz ceļa izlējis kaut kādu lipīgu šķidrumu, Elmārs izvilka no kabatas alus pudeli. Rūpīgāk ieskatījies klātesošo sejās, viņš apstājās kā zemē iemiets.
“Un tas būtu es?” kaimiņš norādīja ar pirkstu uz krēslā sēdošo plecīgo briļļaino.
Atvainojies par neizdevušos kopiju, Zigis piedāvāja viņa vietu ieņemt oriģinālam, bet ar zāli piebāzto manekenu noguldīja turpat blakus zemē. Savu svarīgo misiju tas bija paveicis, tagad lai atpūšas.
Atviegloti nopūties, ka vairs nevajadzēs runāt trīsbalsīgi, Zigis salēja krūzēs alu, un abi kaimiņi, laiku pa laikam iestarpinādami kādu teikumu no trešā kaimiņa repertuāra, uzjautrināti turpināja spriest par dārziem un tumsu.
Alus pudele vēl nebija izdzerta, kad atkal kāds grabinājās gar dārza žogu. Šis nācējs turklāt spīdināja lukturīti un jau pa gabalu skaļi ūjināja. Zaglis tā noteikti nerīkotos. Ziga aizdomas, ka tā var uzvesties tikai kreisās puses kaimiņš Jānis, izrādījās pamatotas.
Arī Jānim nepatika krēslā sēdošais aizvietotājs. Vēders esot par lielu un rokas par īsām. Kāpēc Zigis viņu tā izkropļojis? Esot taču bijusi runa, ka manekeni būšot pēc līdzības!
Zigis mēģināja taisnoties, ka līdz pēdējam cerējis uz viņu pašu klātbūtni – tāda runa taču bijusi, tāpēc tikai pēdējā brīdī sācis gatavot manekenus. Turklāt, tumsā jau neviens tik ļoti neieskatītos, vai tie, kas sēž pie grila, ir tie paši, kas visu vakaru staigāja pa dārziem. Krekli tie paši, augumi līdzīgi, balsis arī.
-Labi, labi, piedodu, – pacilājis gandrīz tukšo alus pudeli, noburkšķēja Jānis. – Re, kā pēdējā brīdī atnācu, – viņš samiernieciski noteica un izvilka no azotes iesāktu degvīna pudeli.
Noguldījuši otru lelli blakus pirmajai, visi trīs sargātāji sacentās asprātībās par raibo kompāniju: kas kuram par īsu vai par garu, kas par stīvu un kas par mīkstu, kuram piemeklēt līdzīgu sievu.
Kad arī Zigis no viņam vien zināmas slēptuves dārzā izvilka alus pudeli, vēlā vakarēšana jeb nakšņošana uzņēma apgriezienus, Uzvēruši uz iesmiem vēl vienu desiņu porciju, kaimiņi uzsauca tostu:
-Ir! Tā tik ir brigāde! Lai dzīvo magones!
Elza ieradās līdz ar pirmo rīta gaismu. Velti izcīnījusies ar bezmiegu, tikpat kā negulējusi, nedaudz aizelsusies no straujā nāciena, viņa piesardzīgi tuvojās dārzam.
Jau pa gabalu bija redzams – magones nav skartas. Ak, kāds Zigis labs sargs! Un viņa vēl bažījās par vīru. Gan jau tagad snauž dārza mājā uz kušetes…
Negribēdama vīru modināt, Elza klusām vēra dārza vārtiņus.
“Kas tad tas?” viņa gandrīz balsī izsaucās, pamanīdama zem kājām lielu eļļas plankumu.
“Un tas?” Elza iepleta acis. Dārza žogam kāds bija uzšvīkājis neglītas platas švīkas.
-Zigi! Kas te notiek? – viņa skaļi sauca.
Ar pāris soļiem sasniegusi dārza mājiņu, viņa satraukta ieskatījās iekšā. Lāviņa, uz kuras Zigis parasti atpūtās, bija tukša.
“Dārzā!” nu jau pavisam satraukti iepukstējās Elzas sirds. “Jāskatās dārzā!”
Steidzīgi apgājusi zemeņu dobes, viņa pat nepalūkojās uz savu dārgumu – magoņu dobi, ko citkārt vienmēr kaut ar skatienu apmīļoja.
Toties pamanīja pusceļā pamestu jauno lāpstu.
“Zigis nekad tā nedarītu!” prātu satrauca stindzinoša doma.
Vēl pāris soļi, un skatienam atklājās gluži nesaprotams skats – dārza dziļumā zem ābelēm vīdēja vairāku ķermeņu aprises.
-Ak, Dievs! Kas tur noticis? Zigi! Dzīvs? – Elza iesaucās.
Nelaime tomēr ir notikusi! Viņa to juta! Tāpēc jau arī nespēja gulēt! Ak, kāpēc viņa neatnāca agrāk!
Skats, kas atklājās Elzas acīm, pirmajā brīdī nebija izskaidrojams. Apgāzts grils, izbirušas ogles, tukšas pudeles, ēdiena pārpalikumi, zālē izstiepušies pieci vīrieši. Diez, vai viņi vēl elpo?
Viens gulēja pavisam šķībi sagriezies un savādi stīvs.
Otrs… Apgūlies ar seju zālē, varbūt jau ir nosmacis? Ko tas viss nozīmē? Kāpēc viņi visi izskatās tik vienādi?
– Kāds ir policijas numurs? Neko nespēju atcerēties, – Elza drudžaini domāja, piesardzīgi virzīdamās dārza dziļumā.
Sazīmējusi starp visiem sīkrūtainajiem savu vīru, Elza aizlaipoja līdz viņam.
Elpo. Paldies Dievam! Bet ko tie citi?
Zigis, sievas bikstīts un purināts, atskurba diezgan ātri. Pirmie juceklīgie paskaidrojumi gan notikumos neieviesa nekādu loģisku skaidrību, vismaz Elzai tas viss šķita pilnīgs absurds.
-Bērna prāts! Vecuma marasms! – viņa krita galējībās, dusmīgi cenšoties visus modināt un pie viena kaut ko novākt. – Ko tu vēl neizdomāsi! Mans laiks! Tavs laiks! Ko tu esi salasījies? Kādas filmas saskatījies?
-Magones… – Zigis centās ko iestarpināt.
-Kādas vēl magones! – Elza uzkliedza.
-Nu, taču, tavas magones… – Zigis vēl nespēja savākt domas. -Bet magones taču es nosargāju! – viņš beidzot izmisīgi iesaucās.
Izskatījās, ka Elzai būtu aptrūcies gaisa. Šķiet, milzīgs gaisa spilvens spieda krūtis. Tik neciešami blīvs un smags.
Vairākas reizes centusies dziļi ievilkt elpu, viņa beidzot atguvās. Ne vārda neteikusi, strauji pagriezās un aizskrēja.
Kā šķēpi, kā ledus adatas gaisu šķēla magoņu stublāji. Lūza trauslās lapas un vēl neatvērušies pumpuri. Līdz ar izrautajām saknēm pa gaisu lidoja smalkas zemes piciņas, un asaras uz Elzas vaigiem pamazām pārvērtās melnās vagās.
– Magones. Magones. Magones, – viņa sparīgi vicināja rokas un monotoni skaitīja. Tikai neļauties skumjām par zaudēto cerību. – Vairs. Nekad. Nevienas. Magones.
– Bet es taču… Nosargāju… – Zigis, turpat stāvot, apmulsis murmulēja. – Nosargāju…
(Turpmāk vēl)
