Atriebība
Fakts, ka mazdārziņos droši var audzēt tikai nezāles, zināms visiem, kuriem vien ir savs dārza pleķītis. Vienam tas nepieciešams, lai no agra pavasara līdz pat rudens beigām būtu saskarsmē ar zemi, citam – lai izrautos no dzīvokļa šaurības, ieelpotu svaigu gaisu un gūtu iekšējo mieru, vēl kādam – lai būtu vieta, kur pavadīt brīvo laiku, bet vairumam tomēr – lai izaudzētu kādu zaļumu un gardumu savam priekam.
Nav noslēpums, ka vasaras otrajā pusē visvairāk apdraudēti jūtas pēdējie, un, katrreiz nākot uz dārzu, neņemot vērā to, cik tuvu mājām tas atrodas, ar bažām pārskata savu nelielo teritoriju, kurā ieguldīts tik daudz pūļu un līdzekļu.
Tā kā arī es piederu šai kategorijai, painteresējos, kā tad klājas citiem. Sarunās ar kaimiņiem pamazām noskaidrojās, ka sīpolloki, dilles un redīsi sāk pazust, tikko izlīduši no zemes. Par tiem interesējas gan vieglas peļņas tīkotāji, gan reizēm arī tie, kuri savā mazdārziņā ieelpo svaigu gaisu un pavada brīvo laiku – pie grila un mēriņa grādīgās dziras.
Vasaras vidū “zacenes grozu” papildina jau paaugušies sīpoli, leknie loki, dilles un pirmie gurķi. Tie, kuri pasteigušies iekopt redīsu otro ražu, arī nevar būt droši par to gatavības sasniegšanu. Tad uzdzīvo kārumnieki – sārtojošās zemenes dobēs iztvaiko gaisā kā rīta rasa… Aplauztie peoniju ziedi, kā arī izraustītās lilijas, iespējams, nonāk vāzēs – tirgū, kapos vai mājās. Jūlijā, kad jau nobriest kartupeļi, vienā otrā zemes pleķītī, šķiet, ir paviesojušās meža cūkas – viss tā savandīts, ka cilvēks tā diezin vai prastu. Tikai – kā gan tie lopiņi tikuši pāri sētai? Ar pārējo ražu – kā nu kuram paveiksies. Ja ne vienā dārziņā, tad citā pēc neprognozējama grafika palaikam iegriežas kāds, kuram pašam slinkums rakt zemi un ravēt nezāles. Un, ja vien kāds dārza saimnieks nav tikpat izlēmīgs kā Zigis, kurš sargāja magones, tad – ražas novākšanas pūles var izpalikt.
Tikai pavisam nesen uzzināju, ka zog jau arī citu iemeslu pēc. Kaut vai piemēram – aiz skaudības. Nu, pilnīgi traks var palikt, ja kaimiņam aiz sētas tāāādi kāposti, ka klēpī nevar saturēt, bet pašam tikai tārpu apgrauztas lapas! Un burkāni! Tā laikam kāda īpaša šķirne, ja aug acīm redzami diži un resni! Uz kaut ko tādu nav iespējams mierīgi lūkoties katru dienu.
Ko darīt sava miera labā? Dažam labam viens no variantiem izskatās gluži pieņemams. Vispirms ar kaimiņu vajag sadraudzēties, lai aizdomas nekrīt uz pašu. Tad sarīkot draudzīgu kopīgu iedzeršanu, bet pašam neņemt mutē ne gramu. Grūti, bet lietas labā daudz ko var pieciest. Kad kaimiņš iemieg, saņemt dūšu un – lieta darīta. Turpmāk kaimiņa kāposti vairs naktsmieru netraucēs. Savukārt kāds cits mazdārziņa īpašnieks atzinās, ka viņš esot apzagts aiz atriebības. Viņam gan tajā zemes pleķītī nekas prātīgs vairs neaugot, jo neesot spara nedz zemi rakt, nedz locīties pēc katras nezāles. Tik vien kā pāris ābeles un ogu krūmi pieskatāmi, kā arī sievas iekoptā puķudobe.
Šogad Vilis uzraka trīs kvadrātmetrus zemes, kur iesēja dilles un burkānus, iebakstīja pārdesmit sīpolus, bet tie diez ko nepadevās. Tagad ik pēc trīs dienām ejot uz dārzu, lai palūkotos, kā dēsti pastiepušies, kā zāle saaugusi. Līdz šim viss bija kārtībā. Kas Vili raustīja aiz mēles kaimiņam lielīties, ka no viņa dārza nekad nekas neesot pazudis? Kas lika pārgudri spriest, ka īstu saimnieku nevarot apzagt? Kad pēc kārtējām trim dienām gāja pie radinieka sarunāt izkapti zāles pļaušanai un pēc tam abi ar Elmāru nāca uz dārzu, izrādījās – starp krūmiem visa zāle izbradāta, sīpoli, burkāni izraustīti un liela daļa turpat uz zemes atstāti. Zaglis būtu līdzi paņēmis! Padzirdējis kaimiņu dārzā rosāmies, Vilis nosprieda:
“Skaidra lieta! Re, kur vainīgais!” Un uzreiz steidzās pie viņa bārties: “Ko tad tu tik neganti ar mani izrīkojies?”
Bet kaimiņam, izrādās, tāda pati liksta – dārzs izbradāts un izpostīts. Tad nu abi sāka pētīt vandaļu atstātās pēdas. Atrada gan sabojātu sētu, gan uzlauztas dārza mājiņas durvis. Nekā īpaša jau tur nebija ko ņemt – tik vien kā lāpsta, dakšas, pāris kapļi un izkapts, bet tas viss arī pazudis. Vilis, protams, uzreiz steidzās apskatīt savu dārza būdu, jo arī tur glabājās šādi tādi darbarīki. Durvis tomēr nebija uzlauztas. “Fuu, vismaz vienas bēdas mazāk,” Vilis pie sevis klusībā nopūtās.
Tomēr prieks bija īss – durvis izrādījās vienkārši atvērtas, jo Vilis jau tās nekad neslēdza. Nekādu dārgumu jau tur nebija ko sargāt – nedz zāles pļaujmašīnas un degvielas, nedz grila vai kādu citu ekstru. Lāpsta, dakšas un grābeklis atradās tieši turpat, kur nolikti. Tomēr kaut kas nebija tā, kā ierasts. Ieskatījies rūpīgāk, Vilis saprata: dārza šķēres, zāģītis, jaunais spainis un darba cimdu komplekts ir pazuduši…
Piesēda visi trīs vīrieši dārzā zem ābeles, izvilka no paciņas cigaretes un sprieda – par ko viņus tā? Divus nabaga večukus, kuriem tik vien atlicis kā priekšpēdējais dūms… Elmārs gan mierināja, teikdams – nevajag sevi glabāt pirms laika, bet notikusī zādzība abiem kaimiņiem gūlās uz pleciem kā nepanesama nasta. Mieru nedeva arī jautājums – kāpēc tieši ar viņiem tas noticis? Turpat blakus taču ir daudz iekoptāki dārzi ar varenām dārza mājām un modernām ierīcēm. Sprieda ilgi un gari, domāja šā un tā, tomēr tikai pēc trim dienām pavisam nejauši atrada atbildi.
Kad pa dārza celiņu, skaļi sprauslājot, garām aiztraucās divi motocikli, Vilis atcerējās to dienu, kas viņam ar kaimiņu acīmredzot kļuva liktenīga. Dienu, kad viņi nepareizajā laikā atradās nepareizajā vietā. Toreiz viņi abi stāvēja pie dārza vārtiņiem, kad ar briesmīgu troksni lielā ātrumā garām aiztraucās motocikls. Pa šauru dārza celiņu!
“Kaut kas traks!” viņi pārsteigti izsaucās. “Kas tas par idiotu? Kur tā jālec?” abi šausminājās vienā balsī un vicināja rokas pa gaisu.
Motociklists, it kā to dzirdēdams vai varbūt – vienkārši tāpat, brauca vēl vienu riņķi un, kad nu večuki joprojām nerimās plātīties, vēl trešo.
“Tas noteikti bija viņš!” aizelsies no savas pēkšņās apjausmas un steigas, Vilis centās pārliecināt kaimiņu.
“Nu, un tad? Tu tāpat neko nevari pierādīt,” kaimiņš bezcerīgi atmeta ar roku.
Pēc laiciņa abi atkal sēdēja zem ābeles, cienāja viens otru ar cigaretēm un sprieda – vai vispār vēl ir vērts pirkt jaunu lāpstu un zāģīti? Varbūt aizslēgt vārtiņus un bez liekām pūlēm gaidīt savu pēdējo stundiņu? Bet kā tad ābeles un ogu krūmi, kā sievas iekoptā puķudobe? To visu nevar tā vienkārši pamest! Un kas gan tā par dzīvi vienam istabā… Par atriebību vandaļiem abi pat nedomāja, jo – neies taču tēlot večus laupītājus. Turklāt Vilis jau savulaik bija pieredzējis dažādas mazdārziņu kaimiņu atriebības formas. Labi, ka blakus zemesgabalam beidzot nomainījies saimnieks, citādi pašam būtu nācies pārcelties uz citu vietu.
Tolaik vēl Ausma bija dzīva un naski rušinājās pa vagām, tāpēc gandrīz ik dienas – te pāri sētai, te vienā vai otrā dārzā – risinājās sarunas ar Emīliju un viņas dzīvesbiedru Paulu. Kaimiņi nemitējās sevi lielīt un visādi izcelt, bet Ausma un Vilis izlēma ar viņiem necīkstēties – lai jau viņiem tiek tas gods. Ilgu laiku šķita, ka visi satiek gluži labi, līdz kādu dienu kaimiņu dārza mājas paspārnē ligzdu uzbūvēja sirseņi. Savādi, ka pašus kaimiņus tas nemaz neuztrauca, toties Ausma paniski baidījās no šiem lidoņiem. Savulaik no lapsenes kodiena viņai satūka visa kāja, kas gan notiks, ja iedzels irsis? Viņa lūdzās gan Paulam, gan Emīlijai, lai iznīcina perēkli – lai uzlej karstu ūdeni, bet kaimiņi atteicās: ūdens vēl vairāk saniknošot sirseņus. Pārvarēdama pašas bailes, Ausma kādu nedēļu vēl rosījās pa dārzu, līdz vienā pēcpusdienā pagadījās sirsenim ceļā un atgaiņājoties piespieda to pie kājas. Sāpes bija neizturamas. Par laimi, ātrā palīdzība ieradās neticami ātri. Dažas dienas pagulējusi slimnīcā, viņa atgriezās mājās un turpināja ārstēties.
Pirms atsākt dārza darbus, Ausma pieprasīja Vilim izsaukt ugunsdzēsējus, lai tie aizvāc sirseņu pūzni, jo kaimiņi joprojām uzskatīja – ja sirseņus neaiztiek, tie ir nekaitīgi. Nogaidījis pēcpusdienu, kad Emīlija un Pauls ir aizbraukuši mājās, Vilis to arī izdarīja. Ugunsdzēsēji pūzni likvidēja profesionāli. Tiesa, viņiem nācās iekļūt kaimiņu teritorijā, bet Vilis apgalvoja – kaimiņi būšot tikai pateicīgi. Tomēr – viņš kļūdījās. Emīlija apvainojās uz Ausmu līdz sirds dziļumiem – kāpēc neesot pabrīdinājuši. Pauls to uzskatīja par ielaušanos viņu teritorijā. Tajā dienā kaimiņi klusējot pieteica karu. Pār žogu pārmestas nezāles, iepuvuši āboli, komposta kaudze ar sīvu amonjaka smaku tieši pie Ausmas iekoptās, greznās rožu dobes. Ar kaut ko saldi lipīgu apsmidzināti ogu krūmi un kāršu pupas, ap kurām tagad ik dienas spietoja lapsenes. Zāles pļaušana tieši tad, kad Ausma vai Vilis pavēnī vēlējās nosnausties. Zaru dedzināšana tieši tad, kad vējš dūmus pūta kaimiņu virzienā. Tik skaļa mūzika vakara stundās, ka uz to sāka aizrādīt arī citi kaimiņi. Tas pats Elmārs reiz iedzēris pārlēca pāri sētai un Paulam piedraudēja – ja neapklusīsi, būs slikti! Neapklusa. Iegādājās elektrisko zāģi un katru vakaru vīlēja dēļus.
Par laimi, reiz pienāca rudens, un visiem mazdārziņu īpašniekiem tika piespriesta sešus mēnešus ilga uzturēšanās dzīvokļos. Maijā viss atsākās tieši tajā vietā, kur oktobrī beidzās. Skaļa mūzika, dēļu zāģēšana… Turklāt – bija skaidri redzams, ka visā uzartajā platībā Emīlija un Pauls iestāda kartupeļus, bet pie žoga, kas šķīra abus dārzus, sakrauj milzīgu zaru kaudzi.
“Viņi tur audzēs čūskas?” ironizēja Vilis.
“Nevajadzēs daudz pūlēties,” pasmīnēja Ausma. “Atliks tikai atvērt muti.”
Tobrīd viņi pat nenojauta, cik tuvu patiesībai ir savos minējumos.
Tad kaut kas būtisks izmainījās dzīves norisēs, jo abi kaimiņi daudz retāk uzturējās dārzā. Vilis esot dzirdējis – bankrotējis Paula galdniecības uzņēmums, un Emīlija no bēdām saslimusi. Kaimiņu dārzā tikmēr viss ieauga zālē – gan zaru čupa viņpus žoga, gan kartupeļi, gan milzīgā atkritumu kaudze. Ausma dziļi ievilka elpu – atkal ir miers un var mierīgi strādāt.
Vasara izrādījās sausa, tāpēc dārzu bieži vajadzēja laistīt. Kādreiz ūdeni varēja pasmelt arī no kaimiņu akas, tā bija krietni dziļāka, bet tagad uz to pusi labāk pat neskatīties. Gan jau kaut kā iztiks… Daudz prātot par to gan nesanāca, jo visu uzmanību vajadzēja veltīt kartupeļiem – divas dienas nepieskatīti, trešajā rītā tie izrādījās kā nosēti ar Kolorādo vabolēm. Vairākas stundas Ausma un Vilis līkņāja virs vagām, nolasot svītrainos kukaiņus un kāpurus, tomēr nākamajā dienā to atkal bija pilns. Arī citi kaimiņi sūdzējās par pēkšņo sērgu. Tikai pēc vairākām dienām Ausma pavisam nejauši ieskatījās Emīlijas un Paula pamestajā dārzā – nekoptais kartupeļu lauks ņirbēja no vaboļu strīpām.
“Kaut kas traks!” viņa izsaucās un skrēja pie Viļa. “Viņus vajag sodīt! Kā tā var! Visus dārzus aplaist ar sērgu!”
“Cik zinu, likumdošanā Kolorādo vaboļu audzēšana nav atzīta par krimināli sodāmu,” viņš drūmi norūca.
Pēc sarunām ar kaimiņiem bija noprotams – visi ar nepacietību un gluži kareivīgā noskaņojumā gaida parādāmies Emīliju un Paulu. Viņu vietā pamestajā zaru čupā uz dzīvi iekārtojās zalktis. Pareizāk – tieši todien tas bija izlēmis parādīties Ausmai. Izlocījies caur žoga apakšu, veikli aizslīdēja gar siltumnīcas stūri, kur no ūdens tovera bija izšļakstījies valgums, un noslēpās grāvmales grīslī. Ausmas izbīlis bija milzīgs, jo pirmā un vienīgā doma izpaudās ar skaļu kliedzienu:
“Čūska!”
Vilis reaģēja nekavējoties un, paķēris dakšas, skrēja glābt Ausmu. Var jau būt, ka viņam tikai tā izlikās – dzeltenas austiņas pie čūskas galvas, bet varbūt tā arī patiešām bija, un viņš centās mierināt sievu:
“Tas jau tikai zalktis. Lai dzīvo.”
“Čūska ir un paliek čūska. Pretīgi!” Ausma noskurinājās un jau pēc īsa brīža uzstādīja ultimātu: “Vai nu viņa, vai es. Man vienalga kā tu viņu aizvāc!”
“Tu taču negribi, lai es atkal ielauztos kaimiņu teritorijā?” Vilis mēģināja iebilst.
Nervozi saraustījusi lakata stūri, Ausma steigšus atstāja dārza stūri.
“Tas tiešām bija zalktis?” viņa vēlāk pārjautāja. “Tu esi drošs, ka no tās čūskas nav jābaidās?” viņa tincināja. “Un ja nu tur ir vesels perēklis? Mūsu dārzu arī pārņems čūskas?” Ausma pretīgumā nodrebinājās. “Varbūt zvanīt ugunsdzēsējiem? Vai SESam? Vai kam?”
“Es rīt vēl paskatīšos, kas tur īsti bija,” Vilis centās izklausīties apņēmīgs, lai gan juta, ka viņu pārņem milzīgs nogurums. “Vai tiešām tas viss tikai sirseņu dēļ?” kaut kad vēlāk viņam uzplaiksnīja pēkšņa doma. “Tā gribētos vienkārši mierīgi dzīvot… Mēs taču nevienam netraucējam.”
Klusēdami pārnākuši mājās, domādami katrs savas domas, viņi rāmi pavadīja visu vakarpusi.
“Tad, re, kā viņi mums atriebās…” bija Viļa tā vakara pēdējā doma pirms aizmigšanas. “Tik smalki…”
