Ojārs Krēsliņš medībās sācis iet 14 gadu vecumā. Ir no lāča bēdzis, saskrējies ar stirnu kazu, fazānus medījis, lūšus viltībā pārspējis un medījumu gandrīz vienmēr ieguvis ar pirmo šāvienu.
Ojārs Krēsliņš medībās sācis iet 14 gadu vecumā. Ir no lāča bēdzis, saskrējies ar stirnu kazu, fazānus medījis, lūšus viltībā pārspējis un medījumu gandrīz vienmēr ieguvis ar pirmo šāvienu. Bet neizpaliek arī mednieku stāsti un piedzīvojumi, bez kuriem medības nemaz neesot īstas.
“Visu mūžu esmu bijis mednieks. Jau kopš bērnības. Tālajos Austrumos, Amūras apgabalā, bez tā iztikt nevarēja. Šaujamos ieročus varēja iegādāties no sešpadsmit gadu vecuma, bet mēs jau komandantam atļauju neprasījām. Dabūjām plintes. Kad bija sešpadsmit gadi, ciema padomē tā bija jāreģistrē. Jāsamaksā rublis vecajā naudā. Es vairs nemaz neatceros, kas pirmais krita no manas bises,” saka lejasciemietis O. Krēsliņš.
Šāvis fazānus, pīles, bukus. Rubeņus un medņus. Amūras apgabalā rudeņos fazāni bijuši kuplā skaitā.
“Protams, visu darījām atļautajā laikā. Kazu nešāvām, bet āzi. Tam nebija nekādu tiesību,” smej O. Krēsliņš.
No lāča mucis ātri, ātri
Tālajos Austrumos Ojāram piederējusi vienstobrenīte. Bijusi pļava, kur bieži nākuši buki. Cilvēka tur neviena desmit kilometru rādiusā nebija.
“Draugs gāja uz to pļavu. Bet vienu vakaru saules rietā mājās atnāk tāds nervozs. Es šim prasu, vai tad nekā nebija? Draugs neko neatbild. Es gāju otrā vakarā. Saule taisās uz rietēšanu, bet buki kā nenāk, tā nenāk. Te, 200 metru attālumā, redzu pār lauku iet lācis. Loģiski, buki juta lāci, tāpēc arī nenāca. Bet man līdzi tikai trīs lodes. Pagaidīju, lai aiziet tālāk. Tad nu skrēju ko kājas nesa uz pusotra kilometra attālo vagoniņu, kurā dzīvojām.
Ja jau lācis būtu gribējis, mani pa to laiku piecreiz būtu noķēris. Lai arī toreiz biju tievs un varēju ātri skriet, ķepainis skrietu ātrāk. Bet viņš jau mani negribēja,” atceras O.Krēsliņš.
Pirms divdesmit gadiem arī Lejasciemā lāci redzējis. Braucis pie draugiem uz svinībām. Bet tad ceļu šķērsojis lācis, kas ļumējis vien. Aizskrējis uz balles māju, aicinājis lāci apskatīt arī pārējos. Toreizējais mednieku kolektīva vadītājs līdzi paķēris savu medību suni.
“Sūnās zvērs bija atstājis svaigas pēdas. Bet ķepa lācim tā kā manas divas. Suns pirmajā pēdā iebāza purnu. Sāka ošņāt. Un gredzenā sagrieztā aste, kāda jau laikām ir, iztaisnojās taisna kā striķis,” atceras O. Krēsliņš.
Arī pār lauku reiz redzējis pārejam brūno plēsēju. Toreiz, braucot ar autobusu, šoferim ieteicis apstāties, lai arī pārējie pasažieri varētu redzēt svaigas lāča pēdas, kas tikko izdīgušu auzu laukā labi redzamas.
Vēl šauj ar četrdesmit gadus vecu plinti
1957. gadā, pārnākot uz dzīvi mājās, uzreiz uz trijiem gadiem tika iesaukts armijā Ukrainā. Viņš piebilst, ka Amūras apgabalā dienestā neņēma, jo nebija pases. Bet sešdesmitajos gados, pārnākot no obligātās kalpošanas, iestājies mednieku biedrībā. Sākusies pīļu sezona, un Ojārs vēlējies medībās piedalīties. Gulbenē bijušas tikai divas plintes – sešpadsmitā kalibra. Tādu arī par sešdesmit rubļiem iegādājies. “Un šodien vēl ar to šauju,” saka lejasciemietis. Dzīvojis toreiz pie Sudala ezera. Pīles gaida Ojāru. Viņš – pīles. “Bet patronu sešpadsmitā kalibra plintei nevar nekur atrast. Tikai viens mednieks, krogā dzerot, atklāj, ka šim esot. Lūdzu paciņu patronu. Nē, nedod. Nu tad beigās par pudeli grādīgā piecas izlūdzos. Redz, kāds alkoholam spēks,” smej Ojārs.
Vispirms jaunās bises vienu stobru izmēģināja, patronu izšaujot stabā, un otru stobru – šaujot otrā stabā. Tā nu ar atlikušajām trim patronām devies ezeram apkārt. Un nolēmis pīles šaut, lai krīt uz vietas. Pēc pirmā medību gājiena ar trim patronām Ojārs mājās pārnesis piecas mercenes.
Dzenot āzi mežā, saskrienas ar kazu
“Tajā ziemā nebija sniega. Aizgājām uz tuvāko mazo birztaliņu. Dzinējmedībās toreiz gājām vismaz divdesmit mednieku. Visa birztaliņa nolenkta, nav kur palikt. Metrus desmit ejam cits no cita. Es redzu, ka kaza nāk uz manu pusi. No paslēptuves aiz koka izlecu taisni viņai pretī. Kaza lēcienā man virsū. Es nokritu, kaza arī. Bet es tai neko nedarīju, jo man jau gaļas nevajag, bet piedzīvojumus. Ja jau būtu bijis āzis, es tā nedarītu. Tam jau tomēr mazi ragi,” secina O. Krēsliņš.
Mednieku balles visvairāk gaidīja dāmas
Dodoties medībās, nekad netika aizmirsts stiprāks dzēriens. Un ne jau tas tika ņemts uz mežu pirms medījuma sagādāšanas. Pēc nošautas meža cūkas, stirna vai cita kāds gāja grādīgajam pakaļ. Lielā katlā meža vidū vārījuši aknas, un tām bijusi cita, daudz labāka garša nekā mājās gatavotajām.
“Mednieku sievas visvairāk jau gaidīja mednieku balles, kas notika reizi divos gados. Balle pie pilniem gadiem, kur sagatavota tikai meža gaļa. Un dejas līdz rīta gaismai. Tad domāja, ko mugurā ģērbt, kā būt skaistākai,” atzīst kaislīgais mednieks.
Rodžeru atceras puse Gulbenes mednieku
“Bija man kādreiz kārtīgs medību suns Rodžers. Nāca pretī un šķita, ka smaida. Visā mūžā viņam tika uzliktas vairāk nekā četrdesmit šuves. Viņu reiz gandrīz lupatās saplēsa, bet no meža un medībām nebaidījās, vēl negantāks kļuva. Domāju, ka tas bojā aizgāja bebru alā. Bija iesācis uz mežu iet viens pats. Mājās pārradās aplipis ar mālainām, slapjām smiltīm. Vienreiz nepārnāca. Bija tā iedresēts, ka klausīja uz vārdu. Bet bija viena nelaime – kā juta svaigas pēdas, tā nespēja savaldīties. Bija jāpietur. Meža cūkas ķēra. Redzam, skrien iešauts alnis. Bet tam pie purna karājas sarkana kule. Domājām, kas tad tas. Bet lode bija ķērusi alnim plaušas. Rodžers ieķēries tam nāsīs. Kā alnis izpūš gaisu, manu sunīti nošķiež ar asinīm,” atceras O. Krēsliņš.
No tagadējā suņa gan labuma neesot. Lai arī kādreiz gājis līdzi medībās, tagad, izdzirdējis petaržu skaņu, slēpjas istabā. Jau nojautis, ka tuvojas pērkons, sēž pie mājas durvīm. Ojārs pieļauj, ka varbūt kādreiz ir sašauts. Daudzi suņi, bijuši medībās, vēlāk mežā vairs nevēlas atgriezties.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Ojārs Krēsliņš. n Dzimis: 1937. gada 25. janvārī. n Izsūtīts 1949. gada vasarā uz Amūras apgabalu. Atgriezies 1957. gadā.
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Alda, trīs bērni: meita Iveta un dēli Lauris un Agris. Seši mazbērni: Rūdolfs, Linda, Oskars, Justīne, Ance, Bruno Eduards.
Pārliecība: līdz sirds dziļumiem īsts lejasciemietis.
