Izlasīju rakstu “Vai var kļūt par zagli, kaut ko nenozogot?” par nejēdzībām ar degvielu “Lukoil” degvielas uzpildes stacijā un aizdomājos.
Cik dažādi cilvēki mēs esam! Negribam izvērtēt savu attieksmi pret darbu, nejaušībām, saprast, ka nav visi krāpnieki. Steidzamies cilvēku aizvainot, sabojāt dienu. Kas ir desmit litri degvielas uzpildes stacijai? Taču neiestātos bankrots.
Man līdzīgs gadījums savulaik bija “Gulbenes degvielā”. Sapratu, ka degviela nepildās. Izvilku uzpildes pistoli, bet rādītāji turpināja griezties. Saucu operatori Ivetu. No viņas neizskanēja neuzticība, aizvainojums. Operatore centās noskaidrot, kas noticis. Zvanīja vadītājai. Man laika nebija gaidīt. Aizbraucu ar domu, ka nebraukšu uzpildīt degvielu “Gulbenes degvielā”.
Pagāja laiks. Starpgadījumu biju aizmirsusi. Vienā dienā atnācu mājās un pie durvīm atradu kanniņu ar neielieto degvielu. Biju ļoti pārsteigta par tādu rīcību. Mūsu vidē tā notiek reti. Paldies operatorei un “Gulbenes degvielas” vadītājai!
Negribu nevienu nosodīt un vērtēt, tikai pateikt elementāru, bet bieži aizmirstu lietu – atvainošanos, sapratni, sirsnību. Ir sevišķi cilvēkiem, kuri stāv aiz letes. Ir gadījies dzirdēt, kā veikalā pārdevēja reaģē uz cilvēka iebildumiem pret nekvalitatīvu preci vai atnestu atpakaļ bojāto preci. Pārdevēja ar naidā pārvērstām acīm metas virsū ar kliegšanu pircējam atvainošanās vietā. Nesaskatīsim katrā cilvēkā krāpnieku! Nesīsim labestību savā dvēselē, prātā un būtībā!
